Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Otrdiena, 2019.gada 17.septembris   Vārda dienu svin: Vera, Vaira, Vairis
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība

















Top.LV

Latvijas Reitingi







2008.gada 1.marts  


„Velku biedrība” atbalsta grupas vecākiem

Man nebija vajadzīga līdzjūtība, es meklēju palīdzību

 

Šie vārdi diezgan tieši raksturo to vecāku izjūtas, kuru ģimenē aug bērns ar funkcionāliem traucējumiem. Lai mazinātu sociālo atstumtību, ko bieži sajūt šie vecāki, „Velku biedrība” jau 3 gadus dažādās Latvijas pilsētās organizē vecāku atbalsta grupas. To tikšanās notiek arī Cēsīs, Cēsu pašvaldības aģentūras „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” telpās, Bērzaines ielā 18.

Lai veicinātu vecāku, kuri audzina bērnus ar speciālām vajadzībām, iespējas atgriezties darba tirgū, „Velku biedrība” kopā ar sadarbības partneriem Talsos, Cēsīs un Preiļos ir izstrādājusi un aprobējusi vienotu motivācijas programmas metodiku. Viens no sadarbības partneriem ir Cēsu pilsētas dome, kuru motivācijas programmas izstrādē pārstāvējusi Cēsu pašvaldības aģentūras „Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” sociālā darbiniece darbam ar ģimeni un nepilngadīgiem bērniem Svetlana Lilita Vasiļjeva.

Sabiedrības integrācijas fonda atbalstītā projekta “Motivācijas programma sociālās atstumtības riskam pakļautiem vecākiem, kuri aprūpē bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, iesaistīšanai darba tirgū”, identifikācijas Nr. VPD1/ESF/NVA/06/GS/3.3.1.1./0001/0223/15, ietvaros klajā nākušas divas grāmatas.

Rokasgrāmatā par bērna ar funkciju traucējumiem attīstības iespējām un ierobežojumiem ģimenē un apkārtējā vidē „Es arī attīstos!” autore bērnu psihiatre Berita Lāgerheima (Zviedrija) sniedz atbildes uz daudziem jautājumiem, kas interesē kā speciālo vajadzību bērnu vecākus, tā arī visus citus, kuru ikdiena ir saistīta ar šo bērnu izglītības un aprūpes darbu.

 

Motivācijas programma „Es arī attīstos!” piedāvā 28 teorētisku un praktisku nodarbību un diskusiju tematus, ko izmantot darbā ar vecākiem, kas audzina un aprūpē bērnu ar funkcionāliem traucējumiem. Programma aprobēta vecāku atbalsta grupu nodarbībās Alūksnē, Balvos, Cēsīs, Dobelē, Jēkabpilī, Liepājā, Preiļos, Talsos, Tukumā un Viļānos. Vecāku atbalsta grupas dalībnieki ir brīvprātīgi nodarbību apmeklētāji, kas vienu reizi mēnesī sanāk kopā un runā par sev aktuālām tēmām. Tā kā grupai ir atvērtības princips, katrā tikšanās reizē ir iespēja nodarbībās piedalīties ikvienam jaunpienācējam. Atbalstošu un drošu mikroklimatu grupā palīdz uzturēt praktiskais psihologs – grupas kurators.

 

            Motivācijas programmas „Es arī attīstos!” mērķis ir veicināt vecāku, kas aprūpē bērnu ar funkcionāliem traucējumiem (speciālām vajadzībām), atgriešanos vai iesaistīšanos darba tirgū, nodrošinot pašvērtējuma un pašapziņas līmeņa celšanu, zināšanu un prasmju pilnveidošanu un iespējas iegūt informāciju par karjeras un darba attiecību veidošanas resursiem Latvijā.

 

Programmas uzdevumi:

·         paaugstināt mērķa grupas pašvērtējumu un pašapziņas līmeni, īpaši uzsverot, cik nozīmīga ir iesaistīšanās vai atgriešanās darba tirgū;

·         sniegt informāciju un konsultācijas par karjeras attīstības, nodarbinātības iespējām;

·         apmācīt karjeras un darba attiecību veidošanā.

 

Mērķauditorija – sociālās atstumtības riskam pakļauti vecāki, kas aprūpē bērnu ar funkcionāliem traucējumiem. Metodoloģija – teorētiskas un praktiskas nodarbības, diskusijas, balstītas uz katras atbalsta grupas dalībnieku kopīgajām vajadzībām.

 

          Motivācijas programmas veidošanā līdzās sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, pedagogiem un citiem speciālistiem tika iesaistīti arī dzīvesgudri vecāki. Motivācijas programmas tematus bagātina viņu pieredzes stāsti.

 

          Par notikumiem pirms divdesmit gadiem raksta Anastasija Vinogradova no Preiļiem: „Būt gatavam, ka ģimenē būs bērns ar īpašām vajadzībām, vienkārši nav iespējams. Kad dzemdību namā paziņoja, ka manai meitai ir Dauna sindroms, es sajutu bailes. Visu laiku sev jautāju: „Kā tas man varēja gadīties? Kāds ir iemesls?” Es jutos pilnīgi izstumta no dzīves. Mana mamma pat ieminējās, ka varbūt bērns apmainīts, bet es jutu, ka tā ir mana meita.

 

 Tolaik kaut kur pazuda mana drosme. Parādījās neticība rītdienai. Bija daudz nezināmā. Par bērnu tajā brīdī pat nedomāju. Domāju par to, kas mani gaida nākotnē, kā veidosies savstarpējās attiecības ar vīru, kā pret notiekošo izturēsies dēls, kam bija 4 gadi. Atbildi uz šiem jautājumiem neatradu. Visu laiku domāju, kādā ziņā es esmu vainīga, ka tas notika tieši ar mani. Biju apmulsusi un nezināju, kā šajā situācijā rīkoties. Dusmojos uz vīru, uz ārstiem, uz savu likteni un uz sabiedrību.

 

Uzzinot diagnozi, es ļoti nobijos. Sākumā es neticēju, ka meitai ir Dauna sindroms, kaut bērnu ārsts sacīja, ka visas pazīmes par to liecinot. Man likās, ka dzīve apstājas, viss sabrūk – gan tas, par ko kopā ar vīru bijām sapņojuši, gan tas, kā bijām ieplānojuši veidot savu dzīvi turpmāk. Nekad agrāk nebiju jutusi tādu bezpalīdzību kā tajā mirklī. Es kritu izmisumā un neticēju saviem spēkiem. Man bija grūti saglabāt mieru. Pakāpeniski samazinājās draugu loks, ar kuriem gribējās kontaktēties un dalīties savās problēmās. Viss kļuva vienaldzīgs. Man nebija vajadzīga līdzjūtība, es meklēju palīdzību, bet jutu tikai traucējošu interesi.”

 

Tikpat nesaprasta un bezpalīdzīga jutās dobelniece Santa Pokromoviča: „Sākumā man bija kauns par to, ka mans dēls ir atšķirīgs. Jutos neērti, kad viņš gāja cilvēkiem klāt un runājās. Bija grūti viņu saprast, jo viņš ļoti slikti runāja. Bieži vien viņa rīcība bija tāda, ka centos to slēpt no apkārtējiem, lai tikai kāds nepamanītu. Mana bērna darbošanās neatbilst viņa vecumam, jo iedzimtie CNS bojājumi ir izraisījuši vidēji smagus garīgās attīstības traucējumus. Kad manam dēlam bija astoņi mēneši, saņēmu norīkojumu pie neirologa. Viņš mūs tūlīt nosūtīja uz slimnīcu. Vakarā braucu uz mājām pēc nepieciešamajām lietām. Tur uzzināju, ka laikā, kamēr biju Rīgā, ir sarunāts traktors kartupeļu novākšanai. Biju vajadzīga mājās. Kad pēc divām dienām aizbraucu pie dēla, ārsts man nosodoši teica: „Ja jau jums kartupeļi svarīgāki par bērnu…” Nevarēju rimties: visu laiku raudāju – dusmojos gan uz ārstu, ka viņš atļāvās man tā pateikt, ka nesaprata, ka man tā bija jādara, gan uz savu ģimeni, ka viņi nesaprot, ka manam dēlam ir nopietnas veselības problēmas.”

 

Nesalīdzināmi vieglāk par psiholoģiskajām barjerām ir pārvarami šķēršļi, kas saistīti ar apkārtējo vidi un tehniskajām iespējām. Vecākus var sākt motivēt līdzdalībai savas situācijas uzlabošanā un rosināt atgūt zaudētās sociālās funkcionēšanas prasmes tikai tad, kad ir pārvarētas psiholoģiskās barjeras, kas rodas ikvienā ģimenē, audzinot bērnu ar funkciju traucējumiem.

           

Arī Lailai Gorkijai no Liepnas bija jāiziet pamatīga dzīves skola, lai šodien spētu palīdzēt ne tikai sev, bet arī citiem:

 

„Es savu ģimeni uzskatu par ļoti parastu ģimeni, kaut gan no malas varbūt tā nemaz neliekas. Tas, ka ģimenē ir bērns ar ļoti smagiem garīgās attīstības un citiem funkcionālajiem traucējumiem, nav liedzis man attīstīties kā personībai. Drīzāk varētu teikt – ja tāda bērna ģimenē nebūtu, tad es noteikti tagad nebūtu tā, kas esmu. Bērns mani ir pamudinājis pabeigt Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolu „Attīstība”, lai apgūtu sociālā darbinieka profesiju.”

 

Laila uzskata, ka viņas dzīvē pārmaiņas radījusi iesaistīšanās vecāku atbalsta grupā:

 

„Atbalsta grupā pulcējas domubiedri ar vienu sāpi – bērns invalīds. Grupā es jūtos saprasta, mani uzklausa, iedrošina, pozitīvi uzlādē, nenosoda, sniedz morālu atbalstu. Tur es smeļos idejas turpmākajam laikam, iegūstu jaunus draugus, gūstu zināšanas, dalos pieredzē.

 

Tas ir laiks sevis pilnveidošanai, kas pozitīvi ietekmē visu ģimeni. Pagastā tādu domubiedru nav, tāpēc esmu pateicīga cilvēkiem, kas mums piedāvā izdevību reizi mēnesī satikties. Šāda parunāšanās reizēm sniedz daudz lielāku labumu problēmu risināšanā nekā, piemēram, materiālā palīdzība.

 

Atbalsta grupā var iegūt informāciju, kas ļauj labāk saprast gan sevi un savu rīcību attiecīgā situācijā, gan bērnu invalīdu, gan pārējos ģimenes locekļus.

 

Svētdienās mājās darbu netrūkst, bet kaut kāds neizprotams, labvēlīgs spēks velk ceļā uz nodarbību. Tas nekas, ja putekļi paliks nenoslaucīti un kāds drēbes gabals neizmazgāts.

 

Jūtamu rezultātu iegūst, ja atbalsta grupas nodarbības apmeklē ilgāku laiku. Ar vienu reizi nekas nebūs līdzēts. Tas ir tāpat kā ar masāžām, kad uzlabošanos sajūtam pēc kādām desmit reizēm.”

 

Projekta noslēguma konferencē, 2008. gada 1. martā, Laila, Anastasija, Santa un daudzi citi vecāki tikās ar rokasgrāmatas „Es arī attīstos!” autori Beritu Lāgerheimu. Novēlot, lai motivācijas programma spētu ieinteresēt daudzus šobrīd šaubu un neziņas māktus vecākus, ieklausīsimies Leldes mammas Lailas teiktajā:

 

„Ja ģimenē ir bērns invalīds, tas nenozīmē, ka vecākiem sevi ir jāvelta tikai bērnam un jāatsakās no sevis pilnveidošanas. Ticiet man, arī bērns jūtas labāk un drošāk, ja vecāki jūtas pilnvērtīgi sabiedrības pārstāvji! Ja vairāk mēs priecāsimies un smaidīsim, arī bērns būs priecīgs un smaidīgs.”

 

Ar motivācijas programmu sociālās atstumtības riskam pakļautiem vecākiem, kuri aprūpē bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, iesaistīšanai darba tirgū „Es arī attīstos!” varat iepazīties www.velki.lv.



Atpakaļ...



     Aktualitātes

     Pasākumi




     Ziņu arhīvs
 




















© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv