Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Trešdiena, 2019.gada 13.novembris   Vārda dienu svin: Eižens, Jevgēņijs, Jevgēņija
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība

















Top.LV

Latvijas Reitingi







2008.gada 3.marts  


VIDZEMES FORUMS – Attāluma samazināšana- Latvija 2030. Tava izvēle - ATSKATS

DILEMMA:      Fiziskā attāluma samazināšana

vai 

Digitālā attāluma samazināšana

 

Martā Latvijas reģionos notika pirmā publisko debašu kārta, kurās dažādu profesiju pārstāvji diskutēja par ekspertu piedāvātajām Latvijas attīstības stratēģiskajām dilemmām. Diskusijas notika Cēsīs, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī un Liepājā. Cēsu diskusijā piedalījās Vidzemes pašvaldību vadītāji, skolotāji, ārsti, uzņēmēji un kultūras darbinieki.

 

Cēsīs diskusija notika par reģionālās attīstības aspektiem, ko nosaka fiziskā attāluma pārvarēšana saistībā ar infrastruktūras nodrošinājumu. Kā alternatīva fiziskā attāluma pārvarēšanai tika piedāvāta digitālā attāluma samazināšana, kas nākotnē zināmā mērā varētu aizstāt nepieciešamību doties uz Rīgu vai reģiona centru .

 

Nepieciešamību pēc šāda tipa diskusijas Cēsu foruma ievadā raksturoja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns: „Patiess prieks Vidzemē būt kopā ar jums! Šo Latvijas valsts atjaunošanas laiku mums, izrādās, ir izdevies nodzīvot bez savas valsts ilgtermiņa attīstības stratēģijas. Protams, ir bijis Nacionālās attīstības plāna izstrādes laiks, bet tas vairāk attiecas uz ekspertiem un ministrijām. Jautājums ir, cik mēs šajā procesā iesaistām Latvijas sabiedrību kopumā? Vai mēs spējam sabiedrībā vienoties par to, kur likt uzsvarus, kā domāt par Latviju pēc divdesmit un vairāk gadiem? Jūsu klātbūtne diskusijā un ieinteresētība būtu Jūsu ieguldījuma daļa, lai spētu notikt šī lielā vienošanās! Aicinu būt aktīviem! Radīsim scenārijus, kā gribam dzīvot turpmākos gadus, - kopā! Lai mums veicas!”

 

DILEMMAS APRAKSTS

 

Latvijā un citviet pasaulē aizvien biežāk tiešo personisko klātbūtni aizvieto attālinātā, ar interneta starpniecību uzturētā mijiedarbība – videokonferences, grupu darbs izmantojot skype sakarus. Pakalpojumu sniegšana aizvien vairāk tiek pārnesta interneta vidē. Šobrīd ne tikai finanšu darījumus var veikt, neiegriežoties banku filiālēs, bet arvien vairāk cilvēku iepazīstas nevis deju vakaros, bet gan interneta sarunu vietnēs.

 

Latvija nav blīvi apdzīvota teritorija – nelielās pilsētās, ciematos un viensētās dzīvo nozīmīgs skaits iedzīvotāju. Taču nodrošināt laukos dzīvojošajiem tādu pašu pakalpojumu līmeni kā pilsētniekiem, ir dārgi un sarežģīti. Iespējams, ka viens veids, kā optimizēt izmaksas, ir pakalpojumu pārnešana uz internetu, kas samazinātu nepieciešamību pēc infrastruktūras noslogošanas, tēriņiem par degvielu, ietaupītu laiku utt. No otras puses, ja nebūs labu ceļu un optimāli izvietotu pakalpojumu sniegšanas centru, kā līdz slimniekam laicīgi nokļūs ātrā palīdzība?

 

Mijiedarbība starp cilvēkiem darbā, atpūtā, sabiedriskajos kontaktos, izklaidē, kultūrā, veselības jomā ir neizbēgama. Šo mijiedarbību, kā atzina Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas redakcijas grupas vadītājs, Rīgas Ekonomikas augstskolas profesors Roberts Ķīlis, var veidot dažādi:

„Kad mēs sākām veidot šo stratēģiju kopā ar ekspertiem, ko mēs izvirzījām sev kā jautājumu? Kas tas būs? Solījums, piedāvājums, ko valsts varētu dot saviem iedzīvotājiem? Parasti, tas, kas atrod dzirdīgas ausis, ir lielāka labklājība, lielāka turība, pēdējā laikā – augstāka dzīves kvalitāte. Parasti šādos solījumos neskan: ”Jūs dzīvosiet laimīgāk!” Īsumā par dilemmas uzstādījumu. Pēdējo gadu pasaules un arī vietējā pieredze ir parādījusi, ka var pārnest daļu pakalpojumu no tiešās saiknes uz virtuālo realitāti vai digitālajiem kanāliem. Latvijas ekspertu līmenī ir nopietni izvirzīts jautājums par tā saukto „digitālo viensētu” jeb cilvēku dzīvošanu nostatus no citiem. Vai tas Latvijā ir pieņemams kā modelis?”

 

Diskusijas jautājumi:

  • Kā samazināt laika un uztveres distanci starp Rīgu un reģionālām pilsētām?
  • Kāda transporta sistēma un infrastruktūra varētu nodrošināt visoptimālāko (ieguvumi, zaudējumi, dzīves kvalitāte utml.) sasaisti starp dažādām Latvijas pilsētām?
  • Vai latvieši akceptētu digitālās viensētas konceptu?
  • Vai digitāla viensēta būtu dzīvotspējīga alternatīva policentriskuma attīstībai?
  • Kā digitālo saskarsmi internetā padarīt par iespēju vecākiem cilvēkiem?
  • Kādu pakalpojumu sniegšanu var digitalizēt, kādu nē?

 

DISKUSIJA ĪSUMĀ:

„Digitālā viensēta”, kurā pieejamas visas modernās tehnoloģijas. Darbinieki, kas nestrādā pilsētās, bet gan katrs savā mājā. Latvija, kurā nav nepieciešamības braukt uz Rīgu, bet visi pakalpojumi ir pieejami tuvākajā pilsētā vai pat viensētā. Līdz ar to samazināts mašīnu skaits uz ceļiem, samazināts piesārņojums – tādu nākotni ieraudzīja daļa no diskutētājiem.

 

Tomēr vairums klātesošo viennozīmīgi uzsvēra nepieciešamību rūpēties pirmkārt par fiziskā attāluma jeb ātruma samazināšanu, jo bez tā drīzumā laukos vairs nebūs palicis neviens, kas digitālajā viensētā dzīvotu. Vairākkārtīgi tika skarts jautājums par nepieciešamību nodrošināt personīgo kontaktu ar cilvēkiem, ko videokonference nevar aizstāt.

 

Kā parādīja diskusija, tie, kas interneta vidi spējuši iepazīt labāk, automātiski nekļūst par „digitālās viensētas“ idejas absolūtiem piekritējiem, bet labāk spēj argumentēt, ko nozīmē līdzsvarota attīstība, un, ka ir sfēras, kurās personiskais kontakts ir nepieciešams.  

 

Diskusijas noslēgumā balsojot klātesošie ar lielu pārsvaru (81%) atbalstīja fiziskā attāluma samazināšanu, uzsverot nepieciešamību pēc kvalitatīviem un attīstītiem autoceļiem. Vienlaikus Vidzemes foruma dalībnieki norādīja, ka labprātāk būtu balsojuši par trešo iespēju, kas paredzētu abu risinājumu vienlaicīgu īstenošanu. Komentējot šādu nostāju Roberts Ķīlis norādīja: „Piedāvājot trešo izvēli mēs tikai atliktu risinājumu. Tas nedotu nekādu rezultātu. Nevar visu darīt vienlaicīgi un vienādā apmērā. Pieņemt, ka jādara viss un tad budžeta sastādīšanas laikā griezt un pārdalīt pieejamās finanses. Ir pienācis laiks to saprast un izvēlēties.”

 

Balsošanā ar īsziņām piedalījās lielākā daļa zālē esošo, vairāk nekā četrdesmit cilvēki. Lai arī balsošanā, viens no izvēles formulējumiem ieguva pārliecinošu balsu pārsvaru, argumentācija par labu fiziskā attāluma pārvarēšanas iespējām bija ar nosacījumiem, kas saistīti ar šodienas pieredzi:

  • Personīgais transports ir dominējošais attāluma pārvarēšanas veids lauku vidē un līdz ar to kvalitatīvs ceļu segums ir primārā valsts pakalpojumu pazīme.
  • Digitalizācijas pakalpojumi nākotnē informācijas apritē būs norma, līdz kurai jāaug arī valsts iestāžu pārstāvjiem, kuriem dažkārt ir vēlēšanās, lai dokumentāciju iesniedz fiziskā nevis elektroniskā veidā.
  • Digitalizāciju šobrīd, kā iespēju atrisināt darba saskares jautājumus, atzīst neliels skaits iedzīvotāju.
  • Digitalizācija sniedz iespējas informācijas apritei pārvarēt valstu robežas.
  • Vietējā komunikācijā laukos cilvēciskie kontakti ir būtiskāki nekā urbanizētā vidē
  • Daļa iedzīvotāju datora lietošanā jauniešu auditorijās saskata atkarības pazīmes, kas, neiepazīstot visu interneta iespēju amplitūdu, rada noraidošu attieksmi pret datorizācijas procesu kopumā. Dažkārt, lauku vidē robežšķirkne attieksmē pret datoru iespējām veidojas starp paaudzēm. 

 

 

 

 

CEĻŠ UZ MĀJĀM ŠODIEN IR SVARĪGĀKS!

 

Vidzemes diskusijas dalībnieki atzina, ka grūti abstrahēties no mūsdienu realitātes, kad ceļu nodrošinājums reģionā ir ļoti atšķirīgs. Bija piemēri, kad „digitālās viensētas” saimniece saka: „Mājās ir internets, bet mašīna, lai tiktu līdz pagasta centram ir jāatstāj pie kaimiņiem 2 km attālumā.” Ceļu kvalitāte pašvaldības robežās šobrīd ir svarīgākais kritērijs valsts pakalpojumu nodrošinājumam.

 

Foruma dalībnieku viedokļi:

 

Viktors Litavnieks, Alūksne: „Ja konference notiktu, piemēram, Zaubē, tad visi klātesošie noteikti būtu par pirmo variantu. Amerikā ir tāds teiciens: „Nebūtu Amerikas, ja nebūtu Amerikas ceļu! Ļoti žēl, ka mums par to Latvijā ir jārunā. Tam jau vajadzēja būt atrisinātam jautājumam.”

 

Nikolajs Stepanovs no Gulbenes: „Klausoties dažādās sapulcēs ko runā, man jāsecina: „Mēs ļoti slikti pārzinām savu valsti! Uz papīra ir brīnišķīgi, teorijā arī kaut kas sanāk, bet realitāte apakšā ir pavisam cita! Ir jābūt skatam, kam 2030. gadā tā digitalizācija būs vajadzīga. Vai tur Gulbenes rajonā būs kāds, kas dzīvos? Fiziskā attāluma pārvarēšanai, labam ceļam, ir jābūt prioritāram! Ja nebūs ceļa, iespējamo digitālizācijas lietotāju skaits laukos samazināsies no 30 līdz 50%.”

 

Unda Ozoliņa, Valkas pilsēta: „Es esmu par digitalizāciju lielā mērogā Rīga – Liepāja – Valka, ja tā ir pabeigta! Bet tad, kad maniem bērniem no „digitālās viensētas” ir jānokļūst skolā. Ceļu tīklojumam ir jābūt pieejamam.”

 

Dace Kalniņa, bioloģiskās lauksaimniecības eksperte Cēsis: „Pieņemot noteikumu, ka jāizvēlas viens - es esmu par fiziskā attāluma samazināšanu, jo cilvēks 95% ir bioloģiska būtne un 5% ir prāta spējas. Ražošana arī notiks fiziski, nevis tikai digitāli. Ja mēs gribam to vērtību, kas ir laukos, kādam parādīt, tad arī tas ir jārāda fiziski. Digitālais atnāks pakāpeniski.”

 

Miķelis Gruzītis, Lubānas novads: ”Es sev vispirms gribēju noskaidrot, cik daudziem sabiedrībā šis jautājums ir aktuāls? Es sāku ar savu dzimtu! Trīs paaudzes, septiņi pieaugušie, seši mazbērni. Digitālais attālums interesē vismaz piecus mazbērnus, mazākajam vēl ne. Fiziskais ir būtiskāks pieciem, pirmkārt, saistībā ar darbu, sadzīvi. Es no Lubānas līdz Rīgai tieku 2 stundās 20 minūtēs, bet no Rumbulas vai Juglas uz Rīgas centru – piecdesmit minūtēs. Katram savs laiks! Šobrīd fiziskais attālums ir primārs!”

Haralds Burkovskis: „Ja sabiedrība attīstās, tad nākotnē 75% jūsu braucienu uz Rīgu nenotiek!”

Miķelis Gruzītis: „Var vienoties par tikšanos ar sakaru sistēmām vai digitāli, bet, lai process notiktu, jātiekas personīgi! Es balsotu - 80% par ceļiem, 20% par digitāliem sakariem!”

 

Gints Šķenders, Cēsu pilsētas dome: „Zināmā veidā es esmu krustēvs projektam „E-Vidzeme”, kas šobrīd lēnām realizējas un drīzumā tiks pabeigts. Bet tik un tā es esmu par fiziskā attāluma samazināšanu. Un mēs šeit arī fiziski varam pacelt rokas un nobalsot, kurš par pirmo variantu?” (Lielais vairums paceļ rokas)

 

DIGITALIZĀCIJA IR BŪTISKA BIZNESA VIDEI

 

Vai biznesa attīstībai laukos internets jau ir starta nosacījums, vai arī uzņēmējs pie vēl citiem labvēlīgiem nosacījumiem spēs „atvilkt internetu līdz savam kantorim”? Šādi un līdzīgi jautājumi par secību, kādā attīstīt servisu, bija dzirdami tiešā tekstā un arī starp krēslu rindām. Kas maksās par interneta pieslēguma „Pēdējo jūdzi līdz klientam”? To, ka digitālais pieslēgums Vidzemē, Jaunlaicenē, 200 kilometrus no Rīgas, gaterī veicina Latvijas eksportspēju, diskusijā vairs nav jāpierāda. 

 

Foruma dalībnieku viedokļi:

 

Viedoklis no Jaunpiebalgas:. „Ir vajadzīga plašāka informācija par attīstību citās sfērās. Varbūt 2030. gadā 85% iedzīvotāju dzīvos pilsētās un tas fiziskais attālums laukos vairs nebūs būtisks. Bet vai tādu Latviju mēs gribam 2030. gadā? Arī pēc 20 gadiem darba jautājumos to fizisko ceļu vajadzēs. Digitālais darbs varbūt būs 10% iedzīvotāju. Lai izšķirtu šādu dilemmu, mums vajag zināt plašāk par lietas kopainu!”

 

Mārtiņš Freimanis no Katvaru pagasta Limbažu rajonā: ”Man ir laime dzīvot šādā digitālajā viensētā un jāsaka, tas ir dārgi! Kvalitatīvi nodrošināt šo digitālo attālumu valstij pietrūkst resursu. Vēl ir likumdošanas puse. Ir jāpieņem likums, ka pa ceļu var braukt ātrāk nekā 90 km stundā. Par digitālo līmeni. Šobrīd ierēdņi nav gatavi mani savā kabinetā pieņemt digitālā formā, viņi pārprasa to, ko jau zina. Kā mani sauc?”

H.B. Nākotnē viņiem nebūs tiesības pārjautāt, kā Jūs sauc! Cik sapratu, Jūs par 2. variantu?

Mārtiņš Freimanis: „Jā, par otro!”

 

Aivars Zvirbulis, kas ir izveidojis Cēsu rajonā privātmāju ciematu, kur piedāvā dzīvot cilvēkiem, kas grib būt ar savu māju tuvāk dabai: „Ir jānodefinē, par ko mēs runājam! 2030. gadā informācijas digitālai apmaiņai ir jābūt pašsaprotamai. Ja mēs negribam „pacelt dibenu” un kaut kur doties, ir jābūt iespējai šo informāciju saņemt. Ja mums saasina jautājumu, tad piekrītiet – tie, kas grib celt „gaismas pili” jeb Nacionālo bibliotēku ir tikai par fiziskā attāluma samazināšanu, pārējo taču varēs iegūt digitālā veidā! Mēs nedrīkstam izvēlēties vienu no šīm divām izvēlēm, jāizmanto abas. Latvijai ir jābūt šiem digitālajiem pakalpojumiem jebkurā vietā, un tas nedrīkst izslēgt nodrošinājumu ar infrastruktūru, ar ceļu līdz mājām. Lai viņam būtu ceļš līdz Rīgai bez problēmām!”

Haralds Burkovskis: „Ko jūsu ciemata iedzīvotājam vajag Rīgā?”

Aivars Zvirbulis: „Mums nav tiesības prasīt, ko viņš tur Rīgā meklē, mums ir jānodrošina viņam iespējas tur nokļūt.”

 

Ojārs Beķeris no Mazsalacas: „Es esmu no mazas pilsētas. Man svarīgākais ir cilvēciskās sastapšanās iespējas, tikai tad nāk datorizācija, kas vajadzīga uzņēmējdarbībai. Attālums digitālajā sfērā ir jāsakārto biznesam, vai tiem, kam biznesmeņi maksā nodokļus.”

 

RAPLM ministrs Edgars Zalāns diskusijas gaitā: „Manuprāt, digitālais virziens, tas nav tikai labs internets. Tas ir domāšanas virziens. Vai mēs pieņemam šāda veida komunikāciju? Ne jau tikai tehniskie līdzekļi traucē izvairīties no situācijām, kad ierēdnis pārprasa to, ko var redzēt savā datorā. Vai mēs šo cita veida komunikāciju izmantojam citā veidā? Es pieļauju, ka darba vajadzībām pēc divdesmit gadiem nebūs problēma sazināties digitāli. Te izskanēja citi argumenti, kur fiziskā satikšanās ir neaizvietojama. Tā ir kultūras sasaiste. Ja mēs neiesim digitālā attāluma samazināšanās virzienā plānveidīgi, tas tik un tā notiks stihiski, bet šaurākā iespēju spektrā, nesakārtotā veidā. Tas tik un tā prasīs naudas ieguldījumus. Digitālais virziens no mums sabiedrībā prasīs izmaiņas daudzās citās sfērās. Tie ir jauni izaicinājumi! Tātad, mana versija ir par digitālo attālumu samazināšanu.”

 

DIGITALIZĀCIJA NEAIZSTĀJ CILVĒCISKAS ATTIECĪBAS

 

Pasaules virtuālo attālumu samazināšana, darbs internetā, vēl citi aspekti, izvirza jautājumus ne tikai par iespējām, bet arī blakus efektiem. Cilvēkiem zūd spēja saprasties, izteikt savas domas publiski, dažiem iestājas datorspēļu vai cita veida atkarība. Cilvēki, kas ir izmantojuši datornodrošinājuma plašās iespējas, var noformulēt arī to, ko viņi negribētu redzēt „digitalizētu”. To pieminēja arī Vidzemes forumā: „Vai kora mēģinājums var notikt digitāli?”, „Man nevajag digitālo vientulību”, „Ir darba devēji, kuriem ir vēlme redzēt, kā padotie strādā, kaut vai pie datora!”

 

Foruma dalībnieku viedokļi:

 

Arvīds Lukjanovs: ”Es arī esmu pa pusei ierēdnis un saprotu, ka digitalizācija būs plašāk pieejama, bet kāds būs tas Latvijas pārklājums. Un tomēr ar bērniem apskatīt zooloģisko dārzu es gribu braukt pa ceļu, es negribu zooloģisko dārzu digitālā formā!”

 

[1]„Es rakstu projektus digitālā viensētā. Es nenovēlētu citiem tādu, tikai digitālo attālumu. Digitālo vientulību! Kāpēc? Man jau pēc nedēļas ir bail no cilvēkiem un izkustēties no mājas. Lai mēs nokļūtu sabiedrībā, man divus kilometrus jānoiet kājām līdz automašīnai. Ja es saskaitu savus desmit mazbērnus, kas ceļa dēļ netiek pie manis pusgadu, tad, viennozīmīgi, es izvēlos fiziskā attāluma samazināšanu! Tas ir cilvēciskā faktora dēļ – mīlestības un sabiedrības dēļ!”

 

Andris Akmentiņš: „Man ir šī iespēja strādāt mājās. Man ir šī „digitālā viensēta” Cēsu rajona Raiskuma pagastā. Ir divas problēmas, pagaidām. Pirmā – darba devējam ir grūti pieņemt to, ko viņš neredz, ka tu strādā no tikiem līdz tikiem! Otra ir pašdisciplīnas spēja!”

 

„Vai ir iespējas makšķerēt digitāli, baudīt dabu, iet uz kora mēģinājumu digitāli? Manējā ir pirmā izvēle - fiziskā attāluma samazināšana!”

 

Inese Meņģele Nītaures pagasts: „Pie ceļiem man gribas pielikt klāt cilvēcisko faktoru. Ja mēs aizejam šajā digitalizācijas galējībā, vai mēs nekļūstam par maziem robotiņiem?”

 

Guna Švika no Gulbenes rajona: „Es pirms pieciem gadiem būtu balsojusi par digitalizācijas attīstību, bet šodien es domāju savādāk! Jaunieši šobrīd komunicē ar datoru par daudz. Viņi neprot saprasties savā starpā! Man ir bail no sabiedrības, kas mums veidojās. Cilvēki neprot sazināties savā starpā. Es balsoju par fizisko attālumu samazināšanu!”

 

PAR FUTBOLU BEZ SLIDĀM!

 

Vairākas pašvaldību amatpersonas diskusijas laikā Cēsīs uzsvēra, ka būtu apsveicami, ja diskusijās reģionos piedalītos arī citu ministriju pārstāvji, kam rūp nākotnes vīzija, lai nerastos ačgārns priekšstats, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija risinās izglītības, lauksaimniecības, ekonomikas un satiksmes ministriju kompetences jautājumus.

 

Diskusijas noslēguma secinājumus līdzībās apkopot uzņemas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns: „Mana līdzība ir par futbolu. Šoziem ir izsludināts futbola mačs, bet kāds tomēr atnāk ar slidām un saka, ka jāspēlē hokejs, jo ārā ir auksts. Tad ir trīs iespējas. Viena – hokeja spēlētāju pierunāt, lai viņš pārģērbjas. Otrs variants – hokejists aiziet mājās un spēlei atrod citus partnerus. Trešā iespēja – hokejists trīs futbolistiem „sadod pa rīkli” un… „Sākam spēlēt hokeju!”. Ar dilemmu apspriešanu mums ir līdzīgi. Daļa enerģijas mums aizgāja apspriešanā – kā drīkst izvirzīt šādus spēles noteikumus? Pirmajā dilemmu pārī bija gandrīz tā, kā „Par hokeju!”, - bet arī tur ir ieguvums. Eksperti turpmāk zinās, kā precīzāk formulēt jautājumu.

 

Pēc profesijas es esmu arhitekts un man gribas sabalansēt gan attīstības, gan zaļās lietas. Diemžēl mēs daudzas lietas esam gatavi apspriest, tas nav pārmetums, tikai ar šodienas pieredzi, kas ne vienmēr ir pozitīva. Šajā diskusijā, ko mēs paši esam uzsākuši, ir svarīgi, lai mēs beigās nenonāktu tikai līdz apgalvojumiem „melns” vai „balts”, bet kādi būs argumenti tajos četros Latvijas attīstības scenārijos, kuru rezultātā mēs varētu mainīt domāšanas veidu. Mans aicinājums – arī aizejot mājās turpiniet apspriest izvirzītos jautājumus un dodiet mums kādu ziņu par secinājumiem!”

 

 

Šī ir tikai viena no izvirzītajām dilemmām. Jūsu ierosinājumus, komentārus un viedokļus par šo un arī citām dilemmām gaidīsim mājas lapā www.latvija2030.lv vai pa e-pastu forumi@latvija2030.lv. Pilns attīstības dilemmu apraksts atrodams mājas lapas sadaļā „LIAS izstrāde”.

 



[1] Daļa diskusiju dalībnieku uzstājoties norādīja savu vārdu un amatu, taču tā nebija organizatoru prasība.



Atpakaļ...



     Aktualitātes

     Pasākumi




     Ziņu arhīvs
 




















© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv