Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Svētdiena, 2019.gada 17.novembris   Vārda dienu svin: Hugo, Uga, Uģis
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība

















Top.LV

Latvijas Reitingi







2008.gada 3.marts  


VIDZEMES FORUMS –Dabas resursi -Latvija 2030. Tava izvēle - ATSKATS

 

DILEMMA:      Jauno dabas resursu (tīrs ūdens, daba, zems iedzīvotāju blīvums) ekspluatācija

vai

Zemes un mežu ekonomiskās vērtības palielināšana (pārtikas ražošana, mežistrāde)

 

Martā Latvijas reģionos notika pirmā publisko debašu kārta, kurās dažādu profesiju pārstāvji diskutēja par ekspertu piedāvātajām Latvijas attīstības stratēģiskajām dilemmām. Diskusijas notika Cēsīs, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī un Liepājā. Cēsu diskusijā piedalījās Vidzemes pašvaldību vadītāji, skolotāji, ārsti, uzņēmēji un kultūras darbinieki.

 

Cēsīs notika diskusija par atjaunojamo dabas resursu mērķtiecīgas izmantošanas iespējām nākotnē vai ražošanas intensificēšanu. Šī dilemma īpaši aktuāla ir Vidzemē, jo ierobežojumi ar ko nākas saskarties Gaujas Nacionālā parka, citios dabas liegumos un NATUR 2000 teritorijās dzīvojošajiem vidzemniekiem, lielā mērā ir saistīti ar izvēli par labu dabas resursu saglabāšanai. Šīs zināšanas Vidzemes iedzīvotājiem deva iespēju paust pieredzē balstītus viedokļus domājot arī par Latvijas attīstības iespējām nākotnē.

 

Diskusijas ievadā dilemmas uzstādījumu piedāvāja Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas (LIAS) līdzautors Viesturs Celmiņš: „Tīrs ūdens un daba, zems iedzīvotāju blīvums, ainava, tīrs gaiss Latvijā ir resurss. Tas ir tāpēc, ka tur, kur ir rūpniecība un intensīva lauksaimniecība, arī zivsaimniecība, tīrs gaiss un ūdens jau ir vērtība. Pirms piecdesmit gadiem tas nebija sarunas priekšmets. Tagad rūpniecībai Eiropā ir uzliktas oglekļa dioksīda kvotas. No Eiropas pārceļ ražošanu uz Indiju un Ķīnu. Tur var piesārņot. Eiropā to vairs nevar! Latvija ir izvēles priekšā – piedāvāt savu teritoriju un piesārņojuma kvotas Eiropas lielražotājiem vai iet atšķirīgu, dabas resursus saglabājošu ceļu.”

 

DILEMMAS APRAKSTS

 

Latvijā tradicionāli tiek apgalvots, ka esam dabas resursiem nabadzīga zeme. Raugoties no 21. gadsimta perspektīvas, tieši pretēji - Latvija ir ļoti bagāta ar atjaunojamiem dabas resursiem. Te ir meži, brīvas aramzemes platības, piekrastes josla, jūra. Tīrs gaiss un saldūdens rezervuāri ir ne tikai estētiskas vērtības, bet liela greznība un deficīts daudzviet pasaulē. Pateicoties mežu resursiem, Latvija joprojām piesaista un absorbē vairāk CO2 nekā emitē, proti, absorbē arī citu valstu izmešus. Iespējams, ka Latvija var sekmīgi veidot ekoloģiski tīras un videi draudzīgas valsts tēlu un ar to piesaistīt tūristus.  

 

No otras puses, pārtikas ražošana un mežu bagātības izmantošana liekas itin „dabisks“ Latvijas ekonomiskā potenciāla izmantošanas virziens. Intensīva visas Latvijas teritorijas izmantošana ražošanai ir būtiska ārpus Rīgas un lielajām pilsētām dzīvojošo Latvijas iedzīvotāju nodarbinātības nodrošināšanai. Ja nav citas ekonomiski attaisnotas ienākumu gūšanas alternatīvas, tad ražošanas intensifikācija varētu būt pamatota. Izvēle par labu vienam vai otram teritorijas ekonomiskās izmantošanas virzienam saistās arī ar atbilstošo apdzīvotības veidu.

 

Lai plašāk paskaidrotu savas darba grupas gaitu, kā top nākotnes stratēģija, LIAS redakcijas grupas vadītājs Rīgas ekonomikas augstskolas profesors Roberts Ķīlis forumā Cēsīs precizēja, kāpēc radusies tieši šāda - dilemmu metode: „Iepriekšējā gadā notikušajās prāta vētrās savās nozarēs vienlīdz autoritatīvi, pieredzējuši un gudri eksperti tomēr izvirzīja atšķirīgus redzējumus Latvijas attīstībai. Ir vērts šo viedokļu dažādību nevis slēpt, vienu viedokli izvirzīt kā dominējošo, bet parādīt atšķirību un virzīt tālāk apspriešanai. Izvirzot par prioritāti kādu no nostādījumiem, mēs nesakām, ka kādu citu no virzieniem atstās novārtā. Mums ir svarīgi iegūt labākus argumentus. Tālāk tas ietekmēs scenāriju noformulēšanu. Mēs skatāmies, vai noformulētās izvēles auditorijās iegūst vai neiegūst atbalstu, vai ir papildus argumenti. Tās ir plaknes tālākai darbībai. Parasti grib visu, bet ir ierobežots budžets. Tas ir motīvs, kāpēc mēs izvēlamies šādus izvēles pārus, - lai saspriegotu tēmu.”

 

Diskusijas jautājumi:

  • Vai vide un ekoloģija, pretstatā kapitāla intensīvai ekonomikai, varētu būt viens no Latvijas konkurētspējas resursiem?
  • Vai Latvijai vajadzētu veidot savu zīmolu, kā ekoloģiskai, uz līderību vides un klimata aizsardzības jomā orientētai valstij?
  • Cik reāla ir izvēle - zaļā ražošana, bioloģiskā / nišu lauksaimniecība pret kapitālintensīvo ražošanu?
  • Kas var kļūt par Latvijas konkurētspējas pamataktīvu – dabiskie un atjaunojamie resursi (tai skaitā meži, zeme, piekraste, ainava) vai augstās tehnoloģijas, inovācijas, jaunrade?

 

DISKUSIJA ĪSUMĀ

 

Latvija ir bagāta valsts, tai ir daudz atjaunojamo dabas resursu, kurus nākotnē jāiemācās labāk izmantot. Tieši šie atjaunojamie resursi var nodrošināt Latvijas konkurētspēju nākotnē. Tomēr paliek neskaidrs jautājums, vai, rūpējoties par ekoloģiju, pēc 30 gadiem spēsim ekonomiski izdzīvot? Nepieciešams nopietni izvērtēt vai tīrā daba, saglabātā ainava var kļūt par mūsu jauno resursu, jo ceļot rūpnīcas mēs drīz vien piesārņojuma ziņā pietuvosimies citām valstīm un zaudēsim jebkādu atšķirību un līdz ar to resursus attīstībai.

 

Tika akcentēts, ka šobrīd vēl joprojām globalizācijas procesu rezultātā diemžēl daudzi ražotāji piedāvā pārcelt savas ražotnes uz Latviju, kur ir mazāks sabiedrības spiediens par piesārņojumu. Tam iemesls zināmā mērā ir augstais bezdarba līmenis reģionos. Tajā pašā laikā apdzīvotība laukos, īpaši ārpus ciematiem samazinās, iedzīvotāji noveco. Daļai Latvijas iedzīvotāju viensēta laukos ir tikai sezonas dzīvesvieta vai vieta atpūtai nedēļas nogalē. Tas savukārt radīja bažas par iespēju arī nākotnē efektīvi izmantot Latvijas „jaunos resursus”, jo tūristi, kas varētu braukt uz Latviju, sagaida šeit sakoptu ainavu, par ko ir jārūpējas. Tātad jābūt cilvēkiem, kas dzīvo laukos. Tāpēc izvēloties vienu vai otru ceļu ir nepieciešams izvērtēt iespējas nodrošināt mērķa sasniegšanu.

Diskusijā arī tika minēts, lai saglabātu dabas resursus, valstij ir nepieciešams dot precīzākus signālus sabiedrībai par vēlamu lēmumu pieņemšanu nākotnē.

 

Balsojumā izteikts vairākums (84%) nobalsoja par labu „jauno” resursu izmantošanai, t.i. Latvijas dabas saglabāšanu un tās izmantošanu kā resursu Latvijas attīstībai.

·           Citas valstis pārceļ ražošanas objektus uz vietām, kur piesārņot ir lētāk, izdevīgāk, tai skaitā uz Latviju.

·           Latvijas laukos viensētu iedzīvotāji demogrāfiski strauji noveco, daudzās vietās nav nākamās paaudzes, kas uzturētu ainavu kārtībā.

·           Valsts un Eiropas Savienības platību maksājumi par ainavas uzturēšanu ir nepietiekami, lai ar tiem varētu uzturēt ierastos dzīves standartus. Saimnieciskās darbības ierobežojumi dabas liegumos ir stingri, bet tie nav līdzsvaroti ar kompensācijām.

·           Viensētās ārpus ciematiem ir nepieciešams valsts atbalsts sadzīves notekūdeņu savākšanā un pārstrādē.

 

 

 

AINAVU VEIDO VIENSĒTAS, BET APDZĪVOTAS VIENSĒTAS

 

Latvijas lauku teritoriju apdzīvotība ārpus ciematiem šobrīd ir viens no aktuālākajiem ekonomiski sociālajiem jautājumiem. Viensētu vēsturiskie saimnieki, ja viņus neatbalsta jaunākās paaudzes, kas daudzos gadījumos ir atradušas citu dzīves vietu, nespēj tās apsaimniekot. Labāks gadījums ir, ja lauku mājas kā atpūtas vietu, ir iegādājušies vai turpina apsaimniekot pilsētā dzīvojošie. Vēl Latvijas nomaļās vietās zemes platības turpina pirkt ārvalstu pārstāvji no Dānijas vai Nīderlandes, bet daļai šādu jauno saimnieku tas ir ilgtermiņa līdzekļu ieguldījums un viņi nesteidzas kopt ainavas kvalitāti. Veclaicenes pagasta pārstāve Cēsu foruma laikā apliecināja, ka ārzemnieki pērk zemes platības arī dabas aizsargājamajos liegumos, kur šobrīd nav atļauta saimnieciskā darbība. Valsts un Eiropas Savienības kompensācijas par šādu teritoriju neapsaimniekošanu šobrīd nespēj uzturēt iedzīvotājus šādās vietās.

 

Ričards Gailums no Valmieras: „Lai dzīvotu viensētās ir jābūt kapitālam, lai tās viensētas uzturētu, atjaunotu. Lai mežu koptu, tam ir vajadzīgs kapitāls, kas daudziem no tiem, kuri tajās viensētās dzīvo šodien, diemžēl nav!”

 

[1]„Tā nu tas ir - ārzemju tūristi ģībst, ieraugot Latvijas ainavu. Mums ir mozaīkas tipa ainava. Kas veido šo ainavu? Viensētas. Ja šajās viensētās nebūs, kas dzīvo, tās izzudīs. Latvijas lauki demogrāfiski noveco ļoti strauji. Ja viensētas nebūs, japānim, nīderlandietim vai vācietim te vairs nav ko redzēt. Vēl arī bez tūrisma. Ko mēs stāstīsim bērniem 2030. gadā? - „Mums pirms 25 gadiem bija skaista ainava!”

 

Viktors Litavnieks, Alūksnes mērs. „Ko mums piedāvā šī dilemma? Mums būtu jāizšķiras starp „dīvāna zemnieku” vai „strādājošu zemnieku”. Mēs ar lielām cerībām gaidījām šos Eiropas Savienības platības maksājumus, kuri ļautu lauku ļaudīm saņemt finansējumu, lai varētu turēt tīru ūdeni, tīru mežu vai tīru pļavu. Bet jau 15 gadus mēs tiekam dzīti tai otrajā, intensīvās ražošanas virzienā. Uz katru Latvijas daļa attiecas sava dilemma! Viena ir Zemgalei, cita Vidzemes augstienei!”

 

Laimdota Straujuma, RAPLM valsts sekretāre „Es gribētu šeit atgādināt, ko teica Alūksnes mērs pirms 6 gadiem. Zemkopības ministrija toreiz arī izvirzīja dilemmu. Ko mēs atbalstām - vidi saudzējošu lauksaimniecību vai biznesa lauksaimniecību? Toreiz nolamāja Zemkopības ministriju – cik glupa ministrija! Kā tā! Mēs gribam abus! Pirms sešiem gadiem par labu biznesa lauksaimniecībai tika izdarīta reāla izvēle! Tā bija cilvēku izvēle.”

 

Viktors Litavnieks, Alūksnes mērs. „Es par dažiem skaitļiem. Mēs bijām novembrī Kaino reģionā Somijā. Tur sastaptam zemniekam bija precīzi tik pat liela saimniecība, kā man. Kādi tad ir Eiropas platību maksājumi? Viņam bija pāri par 6000 eiro, man bija knapi 600 eiro. It kā viena savienība - Eiropas Savienība! Šāda ir atšķirība starp mums – kaimiņiem!”

 

Raita Sondore no Madonas rajona: „Es dzīvoju meža vidū. Kad es kārtoju zemes dokumentus, man vaicāja: „Vai tur vispār vēl kāds dzīvo? Es esmu laimīga, ka varu dzīvot šādā vietā! No šīs pirmās diskusijas tematiem. Jā, man ir internets un daži kilometri asfalta līdz mājām, bet pa vidu līdz rajona centram neizbraucami dubļi. Es vēl varu iziet aiz mājas stūra un dzirdēt pavasarī rubeņu riestu.”

 

„Es esmu no Gulbenes rajona, kas nākotnē varētu būt salīdzinoši liels novads ar mazu iedzīvotāju blīvumu. Ko es gribu pateikt? Es zinu, ka zemnieku par aizaugušu grāvi soda, bet bebru par vēl lielāku kaitējumu aiztikt nevar! Valstij ir jāspēj atbalstīt zemniekus, kas grib ražot produkciju ar lielāku pievienoto vērtību.”

 

Lubānas pašvaldības vadītājs Miķelis Gruzītis: „Vai nākotnē kādam būs vajadzīga Latvija kā Lubānas klāni, kur „pojezds naīt un gails nadzīd” (tulkojumā no dialekta - vilciens neiet un gailis nedzied). Kam tāda ir vajadzīga? To skaisto Latviju arī ārzemnieks neredzēs, ja nebūs ceļa. Prom no Latvijas aizbrauks pa sliktiem ceļiem un bezceļiem. Tur, kur ir šie nekad neremontētie ceļi, tur ir pamestas mājas viena pie otras! Pirms trīs gadiem pie ministra Kučinska esmu braucis uz Nacionālā attīstības plāna izstrādāšanas sēdēm, kas paredzēja visas valsts līdzsvarotu attīstību. Man ir jautājums. Cik ilgam ir jābūt „muldēšanas periodam”, lai sāktu no iepriekšējiem plāniem īstenot?”

 

„Es par ieskatu Veclaicenes pagastā, vēl aiz Alūksnes. Šobrīd tur sāk darboties projekts e-Vidzeme, arī Veclaicenē! Es esmu par dabas resursu saglabāšanu, kaut arī bebri dara lielus ļaunumus.”

 

„Es esmu mediķis, kas nezina, cik vēl Latvijā ir neizcirstu mežu, cik izpārdotas zemes, bet mani uztrauc, vai mēs varēsim līdz tam 2030. gadam iztikt neko neražojot, no tīra gaisa!”

 

 

DABA NAV MANTOJUMS, DABU MĒS ESAM AIZŅĒMUŠIES NO SAVIEM BĒRNIEM  

 

Globalizācijas iespējas Eiropas Savienības un citu valstu uzņēmējiem pārcelt ražotnes uz vietu ar mazāku pretestību „zaļajai domāšanai” īstenojas arī Latvijā. Ekonomiskais spiediens pieņemt pašvaldībās šādas ražotnes kļūst lielāks. Diemžēl valsts par maz parāda, ka tai ir konsekventa interese saglabāt dabas resursus. Bieži vien cilvēks ar savu ētisko uzstādījumu – saglabāt dabu saviem bērniem paliek vientuļš un neatbalstīts. Tādus cilvēkus mēdiji dažkārt parāda kā īpatņus, nevis ideju nesējus, ko vajadzētu atbalstīt. „Zaļi lozungi” palīdz dažiem indivīdiem iekļūt politikā, jo daļa sabiedrības, nobalsojot par „zaļo domāšanu”, tā deleģē atbildību citiem.

 

„Mani sauc Sanita Līdaka. Esmu no Līgatnes, kur dzīvoju divus mēnešus. Es būtu ar mieru dzīvot tā, lai sanāk pirmais variants, saglabāt dabu bērniem! Es ceru, ka Latvijā vēl būs ziemas kā ziemas, nevis tikai slapji rudeņi. Es ceru, ka mani bērni redzēs dzīvniekus dabā un tie neizmirs, jo cilvēks saimnieko blakus!”

 

„Dzīvojot pie Salacas upes es tomēr nevaru atdalīt vienu dilemmas daļu no otras. Vienojošais virsraksts varētu būt – ilgtspējīgas ekosistēmas saglabāšana! Daļai no Vidzemes ir Gaujas Nacionālā parka statuss. Apgrūtinājumu šādā vidē ekonomiskajai darbībai ir daudz. Ir jābūt nodokļu atlaidēm vai citam mehānismam, lai sargāt dabu būtu arī izdevīgi. Kā dabas inspektors, kas iet ķert malumedniekus, es varu atkārtot domu, ar kuru mēs katru reizi izejam reidos: „Daba nav senču atstātais mantojums, dabu mēs esam aizņēmušies no saviem bērniem!””

 

Viesturs Celmiņš: „Mēs pārdodam zviedriem papīrmalku un pērkam no viņiem papīru. Tā mēs varam arvien ātrāk iet otrā virzienā. Pārdot zemi, pārdot kokus, pārdot saldūdeni, izbūvēt smilšainas pludmales visiem skandināviem. Kāpēc tā ir dilemma? Tāpēc, ka nebūs „gan viens, gan otrs”! Ja mēs sāksim aprakt Vācijai tās atkritumus Latvijā, sāksim daudz ražot, tad pēc desmit gadiem mēs būsim starp valstīm, kas daudz piesārņo. Citas valstis pārceļ savu ražošanu uz vietu, kur piesārņot ir lētāk, izdevīgāk. Protams, vēl nevar zināt, kā tas nesīs mums ienākumus.

Ja mēs pieņemam šobrīd lēmumu, ka mēs sākam kādam noglabāt atkritumus, tad pēc 20 gadiem mēs vairs neesam „Zaļā Latvija”. Pašreiz dilemma joprojām ir, jo mēs varam būt rūpnieciska valsts. Citas valstis jau pērk iespēju piesārņot gaisu un vidi! Mēs vēl varam sākt būvēt cementa un celulozes rūpnīcas.”

 

Dace Kalniņa: „Ekoloģisko lauksaimniecību Latvijā vēl tikai mācās. Es redzu, ka tāda varētu būt ilgtspējīgas lauksaimniecības virzība. Par pirmo variantu – par tīru vidi!”.

 

Arvīds Seņkāns: ”Pēc profesijas es esmu pārtikas tehnologs. Es varētu pavaicāt, vai jūs zināt, ko jūs ēdat? Globalizācijas apstākļos uzņēmējam nav iespējas domāt, ka kaut kas varētu nenest peļņu. Maksimizācijas rezultātā mēs mazā valstī nespējam konkurēt ar ģenētiski modificētas pārtikas pārstrādātājiem. Mēs to īpašo pārtiku jau ēdam. Kas notiek ar trešo un ceturto paaudzi pēc tam, kad šāda pārtika ir sākta lietot? To mēs nezinām! Ražošana būs tik un tā! Es esmu par tīru vidi, kā resursu!”

 

„Es esmu skolotāja no Priekuļu tehnikuma. Man prieks, ka pēc šīs diskusijas paredzēta arī jauniešu diskusija, ka arī viņi izsaka viedokli. Es pieļauju, ka tas būs atšķirīgs. Mana pieredze, ka ekoloģija un ekonomika līdz šim vienmēr ir bijusi viena pretstatus otrai. Mīļie cilvēki, 2030. gads! Tad dzīvos jaunieši, kas vēl nav dzimuši! Lai viņi domātu līdzīgi, ka jāsaglabā daba, ir jādomā par investīcijām izglītībā. Mana pieredze: „Ja jaunietim pirms profesionālās izglītības, pirms 16 gadu sasniegšanas, kāds nav iedevis ieskatu par vides ētiskajiem aspektiem, tad ir par vēlu! Mēs skatāmies nākotnē pēc 25 gadiem, Ojārs Vācietis pirms 25 gadiem rakstīja: „Vietu meklējot, kur palikt zivij, un kur augt vēl ziedu spilvenam, cilvēks pats savā civilizācijā meklē vietu, kur palikt par cilvēku.”

 

„Mums ir jābūt valsts politikai, kas spēj ierobežot rūpniecības attīstību, lai pie mums masveidā neatnāktu tie, kas pārceļas no Rietumeiropas uz „tukšajām vietām” piesārņot. Reklāma. Priekuļos jau piedāvā apgūt ekotūrisma gida profesiju.”

 

SADZĪVES NOTEKŪDEŅU ATTĪRĪŠANA LAUKOS KĻŪST AIZVIEN AKTUĀLĀKA

 

Latvijā pastāv būvniecības prasības par sadzīves notekūdeņu attīrīšanu, bet tās neattiecas uz viensētām, kuras neko nepārbūvē. Uzņēmēji, attīstot jaunos ciematus vai rindu mājas tāmēs iekļauj minimālākos izdevumus kanalizācijas kolektoriem. Daļa „sadzīves piesārņojuma” jāuzsūc gruntsūdeņiem. Bebru aizsardzības rezultātā tiek aizdambētas nelielās upītes un grāvji, tā palielinot aplūstošās platības un bojājot ainavas kvalitāti.

 

Uzņēmējs Aivars Zvirbulis: „Mēs nedrīkstam teikt, ne „jā”, ne „nē”, kamēr mēs neesam pateikuši par ūdeni. Latvijas mežos ir bebru sagāzti koki, kas pūst. Ūdens sāk smirdēt! Mežs ir jātīra, tad tā ir vērtība. Viensētās ir būtiska problēma! Lielākajai daļai nav attīrīšanas sistēmu. Kanalizācija aiziet gruntsūdeņos. Iznāk tā – mēs to ūdeni vienkārši pie******, atvainojiet par izteicienu! Valstij ir kaut kā jāveicina attīrīšanas sistēmu uzstādīšana arī vecajās viensētās, nevis tikai jaunajā būvniecībā, kur tas ir būvprojektā kā sastāvdaļa pieprasīts.”

 

„Padomju Savienības laikā pie mums bija daudz rūpniecības. Tā vidi jau daudzviet ir sabojājusi. Ja izvēlamies pirmo modeli ar tīro dabu, vai valsts veco piesārņojumu uzņemsies attīrīt? Cits aspekts. Es dzīvoju viensētā, un tāpat kā maniem kaimiņiem, man nav attīrīšanas iekārtu. Vai man valsts palīdzēs tās uzstādīt?”

 

STRATĒĢIJAI IR JĀBŪT DAUDZU MINISTRIJU KOPDARBAM

 

Kopīgos vērtējumus par diskusiju gaitu izsaka Nikolajs Stepanovs, Vidzemes plānošanas reģiona padomes priekšsēdētājs:

„Man ir patīkami, ka šādas diskusijas sākas Vidzemē un 18. aprīlī Gulbenē viens šāds viedokļu izteikšanas posms beigsies. Domāju, ka Gulbenē būs vēl karstākas diskusijas. Šodien cilvēki reģionos arvien ātrāk grib dzīvot labāk, grib, lai labi būtu arī viņu bērniem. 

Es gribētu par dažām lietām pateikt skaļi. Viena - šobrīd ir vidējās paaudzes un jaunās paaudzes prasības pēc algas un sociālām garantijām, bieži aizmirstot pienākumus. Kādam tas ir jānodrošina! Jaunatnes auditorijās ir pārāk liels  nesamērīgu prasību līmenis, lai manā vietā to nodrošina kāds cits. Ja mēs nespēsim iesaistīt jaunatni šādā programmā, tad mēs runāsim, viņi dzīvos bez šīm idejām, un dzīvos citur!

Lai šādas idejas izvirzītu un sakārtotu, vajag daudz lielāku ministriju savstarpējo saskaņotību. Ļoti daudz ko šobrīd „gāž” uz RAPLM, bet, ja to nedarīs visas ministrijas, rezultāti būs vāji. Rīgas un reģionu naudas pievilkšanas spēks ir dažāds. Viendabīguma nebūs, bet profesoram Ķīlim kopā ar citiem ekspertiem tāds būs jāatrod. Lai veicas!”

 

Šī ir tikai viena no izvirzītajām dilemmām. Jūsu ierosinājumus, komentārus un viedokļus par šo un arī citām dilemmām gaidīsim mājas lapā www.latvija2030.lv vai pa e-pastu forumi@latvija2030.lv. Pilns attīstības dilemmu apraksts atrodams mājas lapas sadaļā „LIAS izstrāde”.



[1] Daļa diskusiju dalībnieku uzstājoties norādīja savu vārdu un amatu, taču tā nebija organizatoru prasība.

 

 

Gaidīsim Jūs arī nākamajā Vidzemes forumā Gulbenē 18.aprīlī! Reģistrācija uz forumu www.latvija2030.lv



Atpakaļ...



     Aktualitātes

     Pasākumi




     Ziņu arhīvs
 




















© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv