Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Pirmdiena, 2019.gada 16.septembris   Vārda dienu svin: Asja, Asnate, Dāgs
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība

















Top.LV

Latvijas Reitingi







2009.gada 12.maijs  


Gardēžu ceļojums - Muzeju naktī!

Vai ziniet, ko gatavoja un ēda visulaikos Eirpā? Bet ar ko mielojās latvieši Renesanses laikā? 

 

Muzeju naktī Pils dārzā visi aicināti doties "gardēžu ceļojumā" cauri gadsimtiem!

 

 

Bukstiņputra

 

Latvieši jau no senseniem laikiem ir bijuši lauksaimnieki. Viduslaikos Latvijā tika audzētas graudaugu kultūras. Tapēc arī ēdieni lielākoties tika gatavoti no šiem produktiem.

Tieši Kurzeme bija tā vieta, kur labība auga vislabāk. Tapēc arī šis ēdiens ir sākts gatavot tieši tur. Un laika gaitā ieviests visā Latvijā.

Turīgāko ļaužu mājās bija maizes krāsns. Tajā tika cepta maize, bet pēc tam, lai siltums neietu zūdībā, krāsnī tika gatavota putra, kura sastāvēja no piena-ūdens maisījuma un grūbām vai putraimiem. Katlu ievietoja krāsnī, un tur šī putra arī brieda līdz gatavībai.

No šī pagatavošanas veida arī cēlies nosaukums BUKSTIŅPUTRA.

( Bukst radies no vācu vārda backen, kas latvju mēlē nozīmē sacept ).

Lai ēdiens būtu sātīgāks, putrai klāt piekoda ceptu speķi.

Trūcīgākie ļaudis putru gatavoja tikai ūdenī bez piena. Tā tika vārīta uz ugunskura katlā.

Sākumā putru gatavoja tikai no putraimiem vai grūbām, bet kad Latvijā parādījās kartupeļi, tos sāka likt klāt putrai.

Mūsdienās šī putra bija mazliet piemirsta, taču nu tā ir atgriezusies arī kafejnīcu ēdienkartēs, un ir nobaudāma jaunās garšās.

 

Tarte flambee (sāļā maize)

 

Viduslaikos Rietumeiropā cepeškrāsns nebija katrā mājā, bet gan viena visā ciematā, centrālajā laukumā, maiznieka atbildībā.

 Vienu vai divas reizes nedēļā bija "cepšanas diena". Katrs nāca ar savu mīklu un maksāja par cepšanu pēc mīklas svara. Cilvēki, protams, mēģināja krāpties, likdami uz maizes vairāk mīklas, nekā bija samaksājuši. Maiznieks, to redzēdams, nogrieza to, kas bija uzlikts par daudz. Visus atgriezumus, gan bagāto pilsētnieku baltmaizi, gan nabadzīgāko iedzīvotāju graudu maizi,  salika mucā. 

Pēc cepšanas, maiznieks atdeva mucas saturu ciemata nabagiem. Krāsns joprojām bija karsta, bet ne pietiekoši, lai izceptu kukuli maizes. Tādēļ miklas atlikumus izrullēja plakanus un uz tiem salika visu, kas gadījās pa rokai - gan krējumu, kas palicis pāri tirgotajiem, gan gaļas atlikumus, gan sīpolus un citus zaļumus, ko varēja savākt ceļmalās, piem., lociņus. Mūsdienās recepte joprojām populāra daudzās vietās Francijā, Beļģijā un Vācijas dienvidos. Parasti to pasniedz uz maizes dēlīša. Restorānos, lai izrakstītu rēķinu, viesmīļi skaita, cik dēlīši pēc maltītes ir uz klienta galda.

 

 

Klāt ēdieniem ļaudis piedzēra medalu, vīnu, kas uzlabots ar garšvielām, kā arī maizes kvasu. To visu nobaudīt ļauts būs arī Muzeju naktī!

 

Lauku ziedu tēja lielā katlā Muzeju nakts apmeklētājiem bez maksas!



Atpakaļ...



     Aktualitātes

     Pasākumi




     Ziņu arhīvs
 




















© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv