Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Pirmdiena, 2019.gada 16.septembris   Vārda dienu svin: Asja, Asnate, Dāgs
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība

















Top.LV

Latvijas Reitingi







2009.gada 16.septembris  


Cēsu sīkdzīvnieku patversmes dzīves ikdiena

Marika Logina - Pušinska

31.augusts

Patversmē ierodos 7:30. Mašīnā kastē guļ 2 mazi kaķu bērni, kuri pie patversmes durvīm kastē bija nolikti sestdienas vakarā. Tā kā mūsu vetārsts parasti ''mēģina'' brīvienās nestrādāt, pakļāvos kārdinājumam neizsaukt viņu uz ''liktenīgo poti'' un mēģināt izbarot ar pudelīti, vēl sevi iedrošinot, ka pēdējā laikā visi kaķi tiek ātri izņemti.

Tā abi ar vīru barojam tos ik pēc 2-3 stundām.

Patversmē vispirms tiek izlaisti ārā tie suņi, kuri var dzīvoties kopā voljērā, tad ārā, pie dažādiem stūriem tiek piesieti kašķīgie suņu puikas, plecos uzlikts vienīgais patversmes kaķu bērns un darbi var sākties. Tiek iztīrīti krātiņi, izpurinātas segas, izmazgātas bļodas, salikts ēdiens, sanests ūdens no PVD. Sabrauktajam vilkam Džeisonam ar cīsiņu tiek iebaroda ikdienas zāļu deva, vēl cīsiņš tiek vismazākajam iemītniekam-kaķu bērnam un visvecākajam un vājākajam-Robītim (protams, citiem neredzot). Tad notiek voljēra suņu barošana, kurā mana klātstāvēsana ir nepieciešama kārtības nodrošināšanai. Pie reizes pa bišķam notiek jauniņās Lotas mēģināšana ārstēt no trakās bļodas sargāšanas. Noteikti ir jāpamīļo Robītis, ar noteikumu, ka vienlaicīgi tikai viens pats un ar abām rokām, un jānovērtē žiperīgās Bites un lēnīgās Dollijas ķepas došanas progress, ko viņas rāda pat bez prasīšanas.

Tad eju sarakstīt mēneša atskaites pat patversmi, kas jānodod domē. Vēl izeju pastaigāt ar Džeisonu un papriecājos, cik viņš labi apgūst komandas. Tikmēr ierodās kundze, kas vēlas suni laukos, kurš neēstu vistas, nebūtu ļoti trakulīgs, nekautos ar veco suni, bet būtu paliela auguma. Pēc stundas pārrunām, vispiemērotākā izrādās Dollija, bet viņi negrib kuci. Pārliecinu, ka kucīte būtu labāk, jo pretējie dzimumi parasti nekaujas un viņu vecais suns būtu drošībā, un pierunāju uz sterilizāciju. Bet kundze nezin kur un kā tas notiek, negrib vadāt, jo esot no Vecpiebalgas. Sakontaktējamies ar vetārsti Līgu, vienojamies par operācijas laiku uz nākamo dienu un viņa iedos vēl kundzei desmit Ls atlaidi. Kundze īsti negrib braukt no Vecpiebalgas tikai dēļ suņa aizvešanas uz klīniku, tā kā vienojamies, ka es aizvedīšu. Tā, priecādamās par vēl vienu suni-bērnu neražotāju, dodos projām, diemžēl prieku aptumšo fakts, ka mazais kaķis, turpat mašinā sēdot, manās rokās lēnām izdziest. 15 min.

noraudu par par dzīvniekiem, kam jāiet bojā cilvēku bezatbildības dēļ un par to, ka man ir tikai 2 rokas un 24 stundas diennaktī, kad es varu kādam palīdzēt. Mans mazais audžubērns sēž aizmugurē ar tukšo groziņu rokās un klusējot noraugās.

Pulkstens ir neilgi pirms pusdienlaika, kas es dodos prom. Iebraucu pie Līgas paņemt zāles Džeisonam, izņemt pasūtīto suņu barību un dodos uz domi. Atdodu laikam Didzim visas atskaites un pavadzīmes un bišķiņ arī pažēlojos.

Atbraucu mājās, pulkstens ir 13:00. Baroju savu palikušo kaķi, tad aizeju birzī aprakt kaķu bērnus (vēl viens nomiris bija jau kastītē, kad atveda).

Vēl pa visu dienu pazvana kādi 10 cilvēki-vienam pazudis kaķis, citam pieklīdis suns, vēl kāds lūdz palīdzēt atrast mājas neplānoti sadzimušiem suņiem, vienam pagalmā cauna sakodusi suni-ko darīt, cits atradis ievainotu stārķi, Lodē savairojušies kaķi, lai mēs darot kautko, kādai tantei Zaubē nomiris sunītis-raud, ja parādās kāds ar baltām austiņām, lūdz padot ziņu, nu tādu viņa gribētu. Kāds grib reģistrēt suni Vaivē-kur un cik tas maksā, Stalbē kādā mājā kaimiņu suns izēdot pašu sunim bļodu, ja mēs nesavāksim, viņu vienkārši piesiešot mežā, lai nevar atnākt.

Pēc pieciem vakarā pēc darba paņemu vīru un tēvu un braucam uz patversmi. Ir sarunāts ieklāt patversmē uz betona cietā linoleja grīdu, lai varētu vieglāk kopt. To man vīrs ir dabūjis izņemt no kāda izbijuša veikala. Process kopumā nav tik vienkāršs, jo visi krātiņi ir sametināti kopā un pacelt nav tik vienkārši. Beidzot darbiņš padarīts, tikmēr arī esmu pabeigusi vakara darbus. Papriecājamies un braucam mājā. Pulkstenis ir 20:00. Barojam kaķi. Vēl arī naktī, bet to dara vīrs-ļauj man pagulēt.

1.septembris

Rīts sākas ar kaķa bļāvieniem 5:30. Spītīgi iespiežu galvu spilvenā, domādama, vai tiešām nevar gribēt paēst kaut stundiņu vēlāk! Vīrs neiztur pirmais, viņš paņem brēcošo kasti un iet lejā taisīt pienu. Man paliek kauns par savu necelšanos, bet miegs ir atkāpies, tā domās meklēju saimniekus saviem suņiem. Vairāk rūpes par Džeisonu-viņam vajadzīgs saimnieks-īstens suņu mīlis. Varbūt, ka vecumdienās vecās vecās kaites liks par sevi manīt, varbūt viņš tā arī paliks klibojot, man jābūt drošai, ka viņu nepiemeklēs iepriekšējais liktenis, kad sabrauktu suni atstāj grāvī uz ''pašizveseļošanos''. Ziņas par viņu nedevu ne Druviņā, ne domes lapā. Cilvēki ir kā traki-ka tik ir tīrs vilku suns, viņiem vienalga, kādas viņam vajadzības. Tā pa bišķam pati ''taustos'' kas par cilvēku, kad kāds zvana. Vispirms stāstu par citiem suņiem, izaicinot uz garāku sarunu, tikai tad piedāvāju Džeisonu, ja jūtu, ka jauki cilvēki.

Kaķis tikmēr pabarots un nolikts uz palodzes rīta saulītē. Konstatēju, ka bērns atkal slims, tātad jābrauc ar mašīnu, puika jāņem līdzi. Mēģinu šad tad braukt ar riteni, citādi briesmīgi daudz nobraukāju benzīnā, bet, kad nominās tos 40 km, izbraucot patversmi 2x dienā, tad mājās arī vairs nekāds strādātājs neesmu.

Patversmē esmu ap 8. Laikam protestā par jauno grīdu, krātiņus piekakājuši ir visi 3 ārā neejošie suņi. Vakarā tika atvests izbadējies kucēns, tam vēl piedodams, sakauninu Džeisonu, Kurmja suns vēl ir kārtīgi tajā visā novārtījies, ar to vispār nerunāju. To izlaižu aplokā pie meitenēm, Robīti ievelku iekšā, jo voljērā var būt tikai viens suņu puika, Džeisonam nākās sēdēt ārā piesietam pie staba, par to arī dusmojos uz Kurmi. Mazais suns ir izkakājis cērmres- būs jāiebrauc pie Līgas pēc zālēm. Visus diemžēl nevaram attārpot, atblusot, tik tos kuram ir pamatotas aizdomas.

Atbrauc cilvēki, kas iepriekšējā vakarā zvanīja no Vecpiebalgas. Zolīds pāris jau diezgan gados. Izrunājam par apstākļiem. Džeisonu nemaz nepiedāvāju, kas viņu tur laukos ārstēs. Bite ir pārlieku aktīva un trakulīga, Dollija jau aizrunāta, derētu Lote-tā jau pieaugusi, nosvērta un galvenais sterilizēta-laukos tas ir svarīgi, jo tur cilvēki kucēnu lietas pārsvarā risina pēc senām metodēm. Izlaižot ārā, Lote tā sapriecājās par uzmanību viņai vienai, ka onkulim lec virsū un laiza muti. Abi to uztver par zīmi, es arī piebalsoju, ka viņa parasti nemaz nav tik mīlīga, un Lotes liktenis ir izlemts. Izrunājam, kā tikt galā ar trako niķi par bļodas sargāšanu. Tante ir atvedusi drēbes, našķus suņiem, ābolus man, pateikdamās pieņemu, lai gan pašai pilna māja. Sabučoju Loti, bet viņa pavisam omulīgi iekāpj mašīnā uz sēž kā ercens uz sēdekļa. Jūtos atvieglota par vieglo šķiršanos, tas tāpēc, ka tikai īsu laiku bija pie mums.

Ir 11:30 no rīta. Piezvana Līga-esot atradusi kaķiem audžumammu. Braucu uz mājām pēc kaķa, ar šausmām atceros, ka kaķēnu atstāju uz palodzes. Ir karsts. Ļaunākajos murgos redzu kaķi izsutušu kastē. Pilsētā mašīnu rindas, policisti, skaišos, tad atceros, ka šodien 1.septembris. Man visas dienas vienādas.

Mājās kaķis dzīvs.

Pusčetros jāved Dollija uz operāciju. Pirms tam jāaizved kaķi pie audžumammas, Ligai arī viens iepriekšējā vakarā atnests-pavisam maziņš, esot nomocijusies visu nakti. Ar Līgas praktikanti aizbraucam uz Viestura ielu, bet Līgas kaķis vairs nezīž-nav spēka, kakā asinis, manējais sāk zīst, bet,par vēlu-kaķenei vairs nav piena, arī tam sākusies caureja. Braucam uz patversmi-Dollija iznāk cēli kā dāma, iedod ķepu, iekāpj mašīnā uz sēž. Es atceros, kāda viņa bija nekāda pirmās dienas-bez emocijām, izskats necils, raizējos, vai spēsim atrast viņai mājas. Tagad viņa man liekās visskaistākā suņu dāma pasaulē. Līgas kaķis lēnām izdziest, pūšam siltu elpu virsū, bet nekā.

Dollija saņem poti dibenā un dodas gulēt. Man šovakar jābrauc uz darbu Valmierā, Līga apņemas aizgādāt Dolliju pēc operācijas uz patversmi ar savu mašīnu. Braucu mājās, ieskrienu veikalā Mego, nākot ārā, man pakaļ izskrien sieviete teikdama, ka zinot, kur es strādāju, lai mēs, lūdzu, paņemot, kaķenīti, kura te klīstot jau 3 dienas, esot izmesta no mašīnas. Sameklējam to kaķeni-viņai piebriedis tesmenis, es jautāju, vai droši zin, ka viņa izmesta no mašīnas, ievācot vēl informāciju, izrādās, ka neviens nav konkrēti redzējis, ka izmesta, tikai tā domā. Ja nu viņai kautkur bērni, tos tad mēs nomērdētu badā. Viņa nekur neejot no veikala prom, staigājot gar mašīnām un arī neko neēdot. Ja būtu bērni, vajadzētu laiku pa laikam iet tos barot un pati arī ēstu, tātad neēd no stresa. Visā borģelē noraugās melnādains motociklists un smaida, kad es beidzot lieku kaķi mašīnā.

Mājās pēc ilgām pūlēm izdodās kaķēnu paēdināt, arī kaķene rij kā traka, bet ir jau arī kaulaina. Iespundēju abus skapī, jo vaļā viņa staigā brēcošajam kaķēnam mierīgi garām. Pa šķirbu skatos, kā viņa kā pienākumu pildot, tomēr bērnu sakopj un baro. Ieslīgstu īslaicīgā apcerē, ka cilvēkiem vajadzētu reizēm no dzīvniekiem mācīties, ka ir dzīvē jādara ne tikai lietas kas patīk un attiecas uz pašu ģimeni, bet arī jāpilda pienākumi, ko mums uzliek fakts, ka esam saprātīgākā būtne uz zemes, ka visu šeit paši esam pakārtojuši savām vajadzībām, līdz ar to sajaukuši visu kārtību pasaulē. Un esam atbildīgi par to, ko savulaik pašu vajadzībām esam pieradinājuši, padarījuši par atkarīgiem no sevis un tagad tik nevērīgi spriedelējam, kas ir izdevīgi, kas nē, kas maksā naudu.

Vakarā vēl uzzvanu vīram, kā jūtas Dollija pēc operācijas, lieku paņemt līdzi jauno kaķeni un palaist pie Mego ārā- ja uzreiz skries prom, tātad skrien barot bērnus. Nekur neesot gājusi, sēdējusi pie mašinas. Vīram smējos, skaties tik , ka cilvēki neredz, citādi pierakstīs numuru un teiks, ka izmet kaķus. Auklīte ir atrasta, paši varam gulēt, kaķi ir ievākušies vienā istabā.

Vakarā vēl pazvana Dollijas jaunā saimniece apjautāties, kā pagājusi operācija. Pa dienu zvanija kungs, kurš bija sašutis, ka nepieņemam lapsas uz Eiropas naudām-neko nesapratu, lai zvana PVD. Kāds vīrietis lūdza paņemt nomirušā kaimiņa suni no Vecpiebalgas, es teicu, lai zvana uz savu pašvaldību, tai tas ir jārisina. Kāda skolotāja stāstīja, ka Liepā kaimiņu bērni nežēlīgi izturas pret kaķēniem un sūdzējās, ka Raiska atsakās braukt. Stāstīju, ka tā jau ir, lai zvana uz savu pašvaldību, vai ziņo PVD. Pēctam pašu pārņem šaubas, varbūt, vajadzēja pašai zvanīties, ja nu cilvēks atmet ar roku un nedara neko. Bet tas viss taču arī prasa manu laiku un līdzekļus. Savā sirdsapziņā mokoties, mēģināju kundzei atzvanīt, bet viņa vairs necēla. Varbūt apvainojās. Kāda kundze no Cēsīm zvanīja un teica, ka viņai pieklīdis suns, lūdza atzvanīt, ka kāds tādu meklē. Es jau satraucos, kur tad viņš tagad ir, viņa man mierīgi atbild, ka blakus uz dīvāna guļot. Ja saimnieks neatradīšoties, tad paturēšot sev. Saku kundzei paldies, jo mums jau labi, ka nav jāuztur patversmē to laiku, pierakstu numuru.

Darbā apskatos internetu(jo mājā man nav), atbildu draugos uz vēstulēm, ko cilvēki jautā par patversmi, arī e-mailā, nosūtu jaunākās ziņas uz domes lapu, sataisu aprakstus par patversmes dzīvniekiem ''Druviņai'', pa nakti skatos Dzīvnieku planētu par darbu Amerikas patversmēs, dzīvnieku policiju, sapņoju kaut par 5 daļu no viņu iespējām un šad tad parakstu patversmes dienasgrāmatu.

No rīta pa taisno braucu uz patversmi.

Un tā katru dienu kautkas, nekad nav vienkārši pabaro no rīta un vakarā. Laiku pa laikam kādam ir kāda vaina-ir blusu noēsts, vai caureja no ilgstošas neēšanas, kāds izvemj cērmes, kādam mazam kaķu bērnam vajag pienu, kādam kautkas sāp. Tad ir jābrauc pie vetārsta, jāgādā zāles. Atved kādu kaķi ar norautu kāju- sauc vetārstu ar ''liktenīgi poti'', ir briesmīgi, kad ir jāiemidzina dzīvnieks, kurš ticis normālos apstākļos, pieņem patversmes darbinieku tā, ka neviens cits vairs klāt pieiet nevar, un tev tad ir jāpatur rokās, kamēr iemidzina, jo citādi kož.

Tajā nedēļā, kad ieliek ''Druviņā'' dzīvnieku aprakstus, dienā piezvana ap 30-40 cilvēku ar 101 jautājumu par un ap dzīvniekiem.

Vai šinī darbā ir iespējams strādāt savādāk? Ja ir līdzekļi, tad var labāk, ja nav, tad var vismaz šādi. Bet sliktāk vairs nevar, tad mēs zaudējam patversmes kā patvēruma vietas nozīmi. Šeit nonāk izmocīti, novārguši, ievainoti, blusaini, kašķaini, slimi dzīvnieki-mums pieejamie līdzekļi ir ūdens un barība, un iemidzināšana Tas būtu tāpat kā uzturēt slimnīcu tikai ar ūdeni, barību. Pārējais gulstas uz darbinieka godprātu, jo viņi kautkā ir jāsakopj, galu galā iemidzināšana maksā vēl lielāku naudu.



Atpakaļ...



     Aktualitātes

     Pasākumi




     Ziņu arhīvs
 




















© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv