Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Svētdiena, 2017.gada 24.septembris   Vārda dienu svin: Agris, Agrita
  
 Par Cēsu novadu
  » Par Cēsīm
  - Cēsis 800
  - Cēsu pilsētas vēsture
  - Cēsu novads faktos
  - Simbolika
  - Starptautiskā sadarbība
  - Kad paceļams valsts karogs
  - Autobusu, vilcienu satiksme
  - Webkamera
  » Cēsu karte
  » Par Vaives pagastu
  » Vaives pagasta vēsture
  » Cēsinieku klubs
  » Cēsinieku biedrības
  » Jauniešiem
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība









Septembris 2017

P O T C P S S
1 2 3
4 5 6 7 8 9 10
11 12 13 14 15 16 17
18 19 20 21 22 23 24
25 26 27 28 29 30  
  << >> 









Top.LV

Latvijas Reitingi
















> Par Cēsu novadu> Par Cēsīm> Cēsu pilsētas vēsture> Vēsturiskā attīstība


Vēsturiskā attīstība


Cēsu pilsētas veidošanās saistās ar vietu, kas atradās starp seno latgaļu Tālavas un seno lībiešu Idumejas novada zemēm. Šai vietā, netālu no Gaujas upes krastiem – Riekstu kalnā, bija senlatviešu celta koka pils, ko pirms vācu feodāļu ienākšanas Baltijā apdzīvoja vendu cilts.

1207-1209. gadam blakus Riekstu kalnam, Zobeņbrāļu Ordenis sāk mūra pils celtniecību, kura kļūst par galveno atbalsta punktu karagājieniem pret Baltijas tautām.

13.gs. sākumā līdzās mūra pilij veidojās tirgotāju un amatnieku apmetne, kas jau 1221.gada rakstos minēta kā zināma apdzīvota vieta.

Pilsētas plānojuma aizsākums saistās ar Līvu, Katrīnas un Mazās Katrīnas ielām dienvidrietumos no pils mūriem. Šī vieta apzīmēta kā Līvu gals.

1237.gadā Cēsu pilij, kļūstot par ordeņa mestra rezidenci, sākas plaši pils pārbūves darbi. Vienlaicīgi celtniecība vēršas plašumā arī piegulošajā ciematā. Ciemata teritorija paplašinās austrumu virzienā. Veidojas jaunas ielas un laukumi. No 1281.-1284. gadam celta Doma baznīca, vēlāk saukta sv. Jāņa baznīca. 1323.gadā Cēsis tiek minēta kā pilsēta. 13.gs. beigās Cēsu pilsēta ir apjozta ar mūra sienu un nocietinājuma torņiem. Kā minēts rakstos 14.gs. sākumā, pilsētas nocietinājuma mūris tiek paplašināts. Aiz mūra paliek sv. Katrīnas baznīca un priekšpilsētas apbūve gar ceļiem, kas ved uz Rīgu un Limbažiem. Pilsētā varēja nokļūt pa četriem vārtiem – Raunas, Rīgas, Ūdens un Katrīnas.

14.gs. otrajā pusē pilsētas centrs no “Līvu gala” pārvietojās uz austrumiem. sv. Jāņa baznīcas tuvumā izveido tirgus laukumu un ceļ jaunu pilsētas rātes namu.

Tirdzniecības attīstība 15.gs.veicina Cēsu pilsētas tālāku uzplaukumu. Cēsis kļūst par Hanzas savienības pilsētu, izveido Lielo un Mazo Ģildi, nodibina Melngalvju biedrību.

Būdama Livonijas Ordeņa mestra rezidence, Cēsis iegūst arī starptautisku nozīmi. 15.gs. beigās līdz 16.gs. pusei Cēsu pilsētai ir tiesības kalt naudu. Pilsētā bijusi arī skola.

16.gs. otrā pusē Cēsu pilsētas attīstību pārtrauc krievu cara Jāņa Briesmīgā iebrukums Livonijā (1577.g). Lai nenonāktu krievu gūstā, Cēsu pils Rietumu tornī vairāki simti iedzīvotāju pašuzspridzinās.

Pēc tam Cēsis vairākkārt ieņēma gan poļi, gan zviedri. 1626.gadā Cēsis nonāk zviedru karaļa Gustava Ādolfa varā. Šajā laikā pilsētu daļēji atjauno. Atjaunoto objektu starpā ir arī skolas ēka (Skolas ielā 6).

1671. un 1686.gada ugunsgrēkos pilsēta gandrīz pilnīgi nodega. Taču to atjaunoja. No 1693. gada ir saglabājies pilsētas plāns, kur nocietinājuma robežās parādīts ielu tīkls, gruntsgabalu parcelācija, laukumi un atsevišķi sabiedriskie objekti.

1703. gadā, Ziemeļu kara laikā, Cēsis atkal nonāk krievu cara pakļautībā. Kara rezultātā pils un pilsētas nocietinājuma torņi ir sagrauti, iedzīvotāji izkauti, aizvesti svešumā vai miruši mēra epidēmijās.

Krievu cara galma ierēdņu valdīšanas laikā Cēsis kļūst par nožēlojamu sādžu. Kā dāvana no carienes Elizabetes 1747.gadā Cēsu pilsmuiža nonāk grāfa Bestuževa- Rjumina īpašumā. 1748.gadā pilsēta pilnīgi nodeg. Pēc šī ugunsgrēka grāfs, uzskatīdams pilsētu par savu īpašumu, liek uzart ielas un iesēt tur rudzus un auzas. Nedaudziem pilsētas iedzīvotājiem uz ļoti smagiem noteikumiem atļauts atjaunot savas dzīvojamās mājas. Tikai 1759.gadā senāts atjauno Cēsīm pilsētas tiesības (nav zināms, kad tās atņemtas). Pēc pusgadsimta pagrimuma pilsēta sāk atdzimt. 1764.gadā, pēc kāda pilsētas maģistrāta ziņojuma, pilsētā jau ir 70 ēkas, no kurām 24 ir mūra.

1777.gadā Cēsu pili un apkārtējās zemes nopērk majors K.Zīvers, kura dzimtas īpašuma tā ir līdz 1920.gada zemes reformai.

1785.gadā Cēsis kļūst par apriņķa pilsētu. Šajā laikā pilsētā dzīvo vairāk kā 1000 iedzīvotāju.

18.gs. otrajā pusē bez dzīvojamām ēkām uzcēla:
• Jauno pili 1777.gads;
• Tiesas namu – Pils iela 12
• Skolu 1789.gads – Skolas ielā 6;
• “Harmonijas” biedrības namu – Rīgas ielā 24;
• Rātes namu 1767.gads – Rīgas ielā 7;
• Tautas skolu 1786.gads – Torņa ielā 3;
• Pilsētas slimnīcu 1762.-1768.gads- Lielā Katrīnas ielā 27.

19.gs. pilsētas iedzīvotāju skaits strauji pieauga – no 1300 iedzīvotājiem 1817.
gadā līdz 6356 iedzīvotājiem 1897.gadā.

Šāds iedzīvotāju pieaugums saistās ar pilsētas saimniecisko attīstību, ko īpaši veicināja 1868.gadā izbūvētais ceļš Cēsis – Drabeši, kas bija savienots ar šoseju Rīga – Pleskava, kā arī dzelzceļa Rīga – Cēsis – Valka izbūve 1889.gadā.

Bez tirdzniecības sakaru paplašināšanās un rūpniecības objektu izveidošanos, 19.gs.beigās īpašu nozīmi Cēsu pilsēta iegūst kā atpūtas centrs. Pilsētas tuvumā, sevišķi Gaujas ielejas krastos cēla vasaras nometnes, kuras izmantoja gan pašu zemes iedzīvotāji, gan iebraucēji no Krievijas.

1845.gadā sv. Katrīnas baznīcas drupu vietā uzceļ jaunu pareizticīgo baznīcu. 1853.gadā uzceļ torni sv. Jāņa baznīcai. Baznīcā atrodas vairāku ordeņa mestru un bīskapa kapu plātnes un pieminekļi, to starpā arī mestrs Valtera Pletenberga piemineklis. 1882.gadā uzcelts jauns tiesas nams Raunas ielā 14, bet 1884-1885 gadam būvēts “Latviešu biedrības nams”. Laika posmā līdz pirmajam pasaules karam 1914.gadam no sabiedriskajām iestādēm vēl minētas slimnīca, telefons, telegrāfs, 2 baznīcas un vairāki lūgšanas nami, bibliotēka ar lasītavu, 3 skolas, skolotāju seminārs un vairāki biedrības nami. Pilsētā bija izveidota centralizēta kanalizācija un ūdensvads, kā arī elektriskā apgaismošana.

20.gs. sākumā Cēsis ir lielākā pilsēta Vidzemē (ja neskaita uz Igaunijas - Latvijas robežas esošo pilsētu –Valku, kuru vēlāk sadala 2 pilsētās).

Neraugoties uz pirmo pasaules karu un tam sekojošo atbrīvošanas cīņu turpinājumu, kad liela daļa Cēsu pilsētas iedzīvotāju atstāja savas mājas, jau 1921. gadā Cēsīs dzīvoja 7403 iedzīvotāji. Pilsēta bija labi kopta, dārzos ietverti glīti dzīvojamie un sabiedriskie nami, labi bruģētas un tīras ielas.

20-30 gados Cēsis ir gan politiskais, gan ekonomiskais Vidzemes centrs.

Otrā pasaules kara beigās daļēji tiek iznīcināts pilsētas centrs, proti, kara laikā pilsēta zaudē 38 ēkas.

Pēc otrā pasaules kara sākas zināma rūpnieciskā attīstība, tiek izveidoti liela mēroga uzņēmumi: “Auto remonta rūpnīca”, “Cēsu auto transporta apvienība”.

Atmodas sākumā Cēsis ir pirmā vieta Latvijā, kur tiek pacelts Jaunās pils tornī Latvijas valsts karogs.


 




© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv