Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Otrdiena, 2017.gada 21.novembris   Vārda dienu svin: Zeltīte, Andis
  
 Par Cēsu novadu
  » Par Cēsīm
  » Cēsu karte
  » Par Vaives pagastu
  » Vaives pagasta vēsture
  » Cēsinieku klubs
  » Cēsinieku biedrības
  » Jauniešiem
 Pašvaldība
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība









Novembris 2017

P O T C P S S
1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30  
  << >> 









Top.LV

Latvijas Reitingi
















> Par Cēsu novadu> Vaives pagasta vēsture

- Vaives pagasts laiku līkločos
- Vaive šodien

Vaives pagasts laiku līkločos


 

 

Pašreizējais Vaives pagasts veidojies no Veismaņu un Rāmuļu pagastiem, pievienojot daļu Priekuļu, Sērmūkšu un Cēsu pagastus.

1770.gadā Katrīna II piešķīra Lodes muižu ģenerālim Otto fon Veismanam. Ģenerālis Otto fon Veismans neprecējies krīt kaujas laukā, atstājot muižu savam brālim – pulkvedim Gustavam Emanuelam Veismanam. Pēc tā nāves muižu manto viņa, majoram Ekesparrem precēta meita. Savukārt Gustava Emanuela Veismana mazmeita Otilija, precēta ar pulkvedi fon Bukshevdenu, 1830.gadā muižu par 44 000 rubļiem sudrabā ieķīlā zemestiesas asesoram Johanam fon Blankenhagenam, ko tam tai pašā gadā apstiprina par dzimtu. Blankenhagena dzimta muižu apsaimnieko līdz 1920.gadam.

1920.gadā biedzas karš ar Krieviju. No 1920. līdz 1924.gadam sākoties agrārreformai Latvijā notiek muižu un tām piederošo zemes īpašumu sadalīšana. Vienas saimniecības zemes platība nedrīkstēja pārsniegt 50ha. Tāpat kā muižām, zemes atsavināja arī lielsaimniecībām, kuru platība bija lielāka par 50ha.

          Māju izpirkšana dzimtas īpašumā sākās 1863.gadā līdz 1913.gadam Veismaņu pagastā bija izpirktas 50mājas.

          Zemes ap Veismaņu muižu, Zekleru pusmuižu, daļa Ruckas muižas un daļa Cēsu mācītājmuižas zemes veidoja Veismaņu pagastu.

          19.gs. Sākumā pagasti lēnām sāk atgūt savu tiesisko un sabiedrisko nozīmi. Visu pagasta sabiedrisko darbību vadīja divi pagasta vecākie ar padomes locekļiem, darbojās arī trīs pagasta tiesas locekļi.

          Pagasta valdes uzdevumos ietilpa pagasta skolu un nabagmāju uzturēšana, pasu izsniegšana, pagasta magazīnu uzraudzīšana un aizdevumu izsniegšana.

          1868.gadā pagasta valde un pagasta tiesa īrē telpas Veismaņu pagasta „Kausiņu” mājā. Telpas izīrē Jānis Putns par 40 rubļiem un 26 asīm malkas gadā.

 1867.gadā 18.decembrī Veismaņmuižas vietnieku pulka sapulce pieņēma lēmumu, ka jāceļ jauns pagastnams un tā paša gada 29.decembrī tiek izvirzīta delegācija sekojošā sastāvā: Pēteris Ziediņš, Mārcis Čakste, Jānis Tomsons un Dāvis Tomsons, kas dosies pie Veismaņu muižas lielskunga fon Blankenhagena un noskaidros par cik un kā nopērkama „Stiķēnu” māja. 1869.gadā pagasta valde rentē ”Stiķēnu” māju ar zemi. Pēc jaunā pagasta nama izbūves 1869.gadā ”Stiķēnu” mājā tiek iekārtota pagasta nabagmāja. „Stiķēni” atdalīti no Veismaņu muižas 1868.gadā. Uz pirkuma līguma pamata īpašuma tiesības apstiprinātas Veismaņu pagastam. Īpašuma kopplatība 43ha.

          1869.gada 23.decembrī iesvēta jauno pagasta namu. 1871.gadā tam galā sāk celt pagasta skolu.

          Zemes ap „Kaķukrogu” piederēja pie Zeklera pusmuižas (ap Daudziešām un Piekūnām), kas savukārt bija Veismaņu muižas īpašums.

          1920.gadā Veismaņu pagasta padomes sēdē tiek spriests, kuri no muižas krogiem būtu paturami pagasta vajadzībām. Izvērtējot, pagasta padome nolēma, ka „Kaķukrogs” ar zemi būtu paturams pagastam. Padome lūdz zemes ierīcības komiteju piešķirt „Kaķukrogu” ar zemi pagasta vajadzībām.

          1925.gada 8.aprīlī Veismaņu pagasta padomes sēdē tiek apspriests Cēsu apriņķa pašvaldības lēmums, kurā norādīts, ka Veismaņu pagastu jau no 1925.gada 14.aprīļa pārdēvēt par Balto pagastu. Pagasta padome apspriežoties, nepiekrīt pagasta pārdēvēšanai par Balto pagastu un nolemj to nosaukt par Vaives pagastu, jo pagasta robežās tek Vaives upīte, kurā ietekot citām upēm, tā paliek par puslīdz lielu upi, uz kuras pagasta robežās jau ir divas ūdensdzirnavas. Kas attiecas uz „Baltiņu” un „Baltokrogu”, tad šie nosaukumi cēlušies pēdējā muižas īpašnieka Blankenhagena laikā. Veismaņu pagasta padome nolēma lūgt Iekšlietu ministrijas pašvaldības departamentu ņemt vērā tās lēmumu un Veismaņu pagastu pārdēvēt par Vaives pagastu.

          Mūsu ēras sākumā tagadējās Latvijas teritorijā sāka ieplūst baltu ciltis, kas apmetušās arī tagadējā Vaives pagasta teritorijā. Šeit uz dzīvi apmetušies lībieši, ap Cēsīm vendi. Nodarbošanās bijušas medības primitīva zemkopība un lopkopība, zveja, biškopība un amatniecība. Bagātas liecības par agrīno Vaives pagasta teritorijas iedzīvotāju dzīves veidu ir snieguši izrakumi pagasta teritorijā esošajā Sārumu pilskalnā, pie Kapiņupītes ietekas Vaives upē. Izrakumos atrastas trauku lauskas, bronzas lejamo formu fragmenti, dzelzs, bronzas un kaula priekšmeti, arī kailo miežu graudi. Jau izsenis šis apvidus bijis blīvi apdzīvots. Pēc vēsturnieku domām Sārumu pilskalnā atradusies Autīnes pils. Tajā valdījis Varidotis, kurš bijis pirmais, rakstos minētais Autīnes pilskungs un pēdējais brīvās latgaļu pavalsts vadītājs. Autīne bijusi pakļauta Jersikas karaļvalsts Kokneses novada vadītājam. 13.gs. sākumā Autīnes latgaļu patstāvību pārtrauca vāciešu uzbrukumi. Vispirms vācieši iebruka Jersikā un piespieda valdnieku Visvaldi padoties bīskapam Albertam, nodot tam pusi no savas valsts un pieņemt katoļu ticību. Jersikas dalīšanas akts sastādīts 1206.gadā un tajā pirmo reizi pieminēta Autīne un atzīta kā pilsēta, kas nodota vācu rokās. Tā laika hronikās visai plaši tiek aprakstīta kara darbība, kas notikusi, sadarbojoties vietējām ciltīm ar vācu bruņiniekiem, pret igauņu un krievu sirotājiem un arī pašu sirojumiem igauņu zemēs. Pēc igauņu sakaušanas latgaļu palīdzība vāciešiem vairs nebija vajadzīga un 1224.gadā notika Tālavas dalīšana starp bīskapu un ordeni. Autīnes un Cēsu latgaļi līdz ar Tālavas latgaļiem jau 13.gs. pirmajā ceturksnī pieņēma katoļu ticību un padevās vācu varai. Zem Livonijas ordeņa varas šis apvidus atradās no 1224.gada līdz 1561.gadam. Autīnes varas vīri kļuva par ordeņa vasaļiem un pārvācojās.

          Pati Autīne, kas agrāk bija rosīgs centrs, gadu gaitā palika klusāka un ap 13.gs. beigām apklusa pilnīgi. Pilskalns apauga ar mežu un no Autīnes izveidojās ordeņa Cēsu pilsmuižas Avotenes vaka jeb pagasts, no Vendu apmetnes Riekstu kalnā – Līvu vaka jeb pagasts.

          Vēsturnieki ir pārliecināti, ka Indriķa hronikā minētie „Vendi” ir Ventas lejteces lībieši, kurus kurši izdzinuši no Kurzemes. Ordeņa laikā pie Cēsu pils piederēja 4 vakas – Avotenes, Tulmēnu, Siselēnu un Līvu.

          1280.gadā līvi Cēsīs cēluši baznīcu un jau no tiem laikiem līviem baznīcā bijis līvu sols, līvu lukturi un pat līvu zvans. Zvans liets no līvu kapitāla. Līvu zvanā bijis iegravēts ne tikai māju vārdi, bet arī līvu zemes karte. Prāvests Baumanis 1767.gadā uzstādījis to māju sarakstu, kuru vārdi ielieti līvu zvanā. Tie ir pilēnieši: Ramats, Lībaks, Siļķe, Bencis, Goģis, Žagars, Pieškalns, Pušklaips, Skundriķis, Jaunzems, Jēkuls, Melausis, Jaunatis, Rudins, Rāmnieks; priekulieši: Pēterēns, Veisītis, Podiņš, Vanders, Daukša, Knēzis, Mežciems, Vinnēns, Libberts, Dancis, Paucis, Kuncis, Kāķis, Žagars, Kampe, Dzenis, Bite, Lejasplūcis, Ceipis, Pāļēns, Žvīgurs, Mīlīts; strīķīnietis: Šķībusts; dukurietis: Pipars; kalnēnietis: Ozoliņš; ruckēnietis: Bušleja.

          1874.gadā zvans pārplīsa. 1876.gadā pārlejot zvanu, nozuduši daži uzraksti, bet citi pielikti klāt. 1914.-1915.gadā zvans aizvests uz Krieviju un tur palicis, līdz ar to zudusi beidzamā saite, kas gadu simteņiem apvienoja kādu daļu no Cēsu apkaimes saimniekiem.

          Vaives pagasta „Libertos” vairāk kā 200 gadu no 17. līdz 20.gs. sākumam dzīvojusi sena lībiešu dzimta Liberti, kas rakstījuši savas dzimtas hroniku.

          Cēsu līvu zemes īpašumi aizņēmuši auglīgo līdzenumu no Cēsīm – apmēram no Akmeņu kroga jeb Dāvida muižiņas gar Vaives un Raunas kreiso krastu līdz Gaujai un vēl pāri tai strīķēniešu tiesā (ap Jāņu muižu).

          No senā Cēsu līvu pagasta cēlies savā laikā ievērojamais būvuzņēmējs Mārcis Sārums, pēdējais Vidzemes lībietis, kā viņš pats licis rakstīt uz sava kapa pieminekļa. Mārcis Sārums dzimis 1799.gada 21.septembrī Priekuļu „Podiņos”. Apprecot „Sārumu” māju (tagad Vaives pagasta) saimnieci Annu, pieņemot šo māju nosaukumu par savu uzvārdu.

Mārcis Sārums caur uzticamu savu pienākumu pildīšanu, nevainojamo dzīvi, ieguvis vispārēju cieņu.

          Mārcis Sārums pārbūvējis baznīcas Cēsīs, Trikātā, Smiltenē, ceļot visām trijām jaunus, cēlus torņus. Būvējis daudzas mājas. Par saviem mācekļiem viņš pieņēmis vienīgi morāliskā ziņā nevainojamus, apdāvinātus jaunekļus, prasot no tiem neaprobežotu paklausību un sešus gadus ilgu mācības laiku. Tā viņš pamazām sagatavoja saviem turpmākajiem lieliem darbiem spējīgus līdzstrādniekus.

          Mārcis Sārums mirst 1859.gada 19.jūlijā. No Cēsu baznīcas viņu uz pēdējo miera vietu Cēsu Lejas kapos pavada ar 78 zirgu pajūgiem.

          Pieskaroties izglītībai, jāsecina, ka pirmie par tautas skološanu sāka rūpēties zviedri. Jau Gustava Ādolfa laikā tika likti pamati Cēsu draudzes skolai. Tā kā daļa toreizējā Veismaņu pagasta iedzīvotāju skaitījās pie Cēsu draudzes, tad arī viņu bērniem bija tiesības mācīties šajā skolā.

          1700.gadā sākās Ziemeļu karš starp zviedriem un krieviem kā rezultātā 1710.gadā visa Vidzeme nonāca Krievijas cara Pētera I pakļautībā. Zeme bija izpostīta, pateicoties krievu ģenerāļa Šeremetjeva karapulku sirojumiem. Sākās dzīve zem krievu ierēdņu un vācu muižnieku varas. Klaušu nasta un nodevas bijušas ārkārtīgi smagas. Zemnieki gan protestēja, bet atvieglojumu vietā saņēma miesas sodus. Sākās neierobežota vardarbība, kas turpinājās līdz 19.gs. 20.gadiem.

          Meklējot iespējas samazināt zemnieku pretestību, reliģiski noskaņotie muižnieki, domāja zemnieku dumpīgo garu nomierināt ar kristīgās ticības atziņām. Tā 18.gs. trīsdesmitos gados Vidzemē sāka izplatīties hernhrūtisms jeb brāļu draudzes. Brāļu draudzes lūgšanu nams atradās arī Vaives pagastā (bijušā Priekuļu) uz „Eglīšu” mājas zemes un tautā saucās Pinderu lūgšanas nams.

          1841.gadā Jānis Cimze Valmierā nodibināja skolotāju semināru, kurā izmācīja draudzes skolotājus. 1866.gadā krievu valdība uzdeva pagastiem uz katrām 500 vīriešu dvēselēm ierīkot vienu pagastskolu. Vaives pagastā (agrāk Priekuļu) pirmā skola ierīkota 1856.gadā „Sostu” mājā. Pēc pāris gadiem to pārcēla uz „Mazeicēniem”, bet arī tur klases telpa bija nepiemērota mācībām. 1860.gadā uzbūvēja jaunu skolas ēku „Rīdzeņos”, kur tā atradās 23 gadus. 1883.gada rudenī skolu pārcēla uz toreizējo pagasta centru Priekuļos, kur tā pastāvēja līdz 1985.gada rudenim, kad uzbūvēja Priekuļu vidusskolas ēku. Vaives pagastā (bijušā Veismaņu) 1872.gadā, pie 1869.gadā celtās pagastmājas, zem viena jumta, uzcēla pirmo skolu. Arī Rāmuļu pagastā 1872.gadā uz Vanadziņu zemes, zem viena jumta ar pagastnamu uzcēla skolu.

          1871.gadā Veismaņu pagastā (Vaives) bija trīs krogi: Kaķukrogs (Kakit krog) pie Rīgas – Pleskavas ceļa, Baltais krogs ar kaļķu dedzināšanas cepli, jo turpat Vaives gravā bija kaļķakmens lauztuves un Ezerkrogs (tagad Krūmiņu-Ezerkalns), viens ķieģeļceplis, divas ūdens dzirnavas: muižas un Dāvida, smēde Šķesteru mājā, viens veikals.

          1909.gadā Veismaņu pagastā darbojās pienotava – eksportsviesta ražošana, kaļķu ceplis, kokzāģētava, ūdensdzirnavas ar gateri Kalauzās, Dāvida ūdensdzirnavas ar galvas suku darbnīcu, muižas ūdensdzirnavas, smēde Šķesteros, ceļmalas krogs Kaķukrogā, Bušlejas dzirnavas, Bušlejas krogs, Jurģu krogs, smēde Skudrās, smēde Apnāros, ķieģeļu ceplis Vīņaudos.

          Rāmuļu pagasts veidojies uz kādreizējo Livonijas ordeņa Āraišu draudzes Kudelēnu un Geidānu (Slaņķu) vaku zemēm. Pēc zviedru zemes revīzijas Vidzemē 1601.gadā Geidānu vaka bija 18 ½ arklu liela. Šī vaka tika sadalīta vairākās vienībās un vēlāk ietilpa Rāmuļu, Līvu, Cēsu pilsmuižas un Priekuļu pagastos. Dokumentos minētās Kudelēnu vakas mājas: Veiti, Lielmaņi, Vanadziņi un Klētnieki veidoja Rāmuļu pagastu.

1561.g. – ordeņa mestrs Gothārds Ketlers izlēnēja 18 vaku mājas Cēsu un

               Valmieras landrihtam  Dr.jur.Rempertam fon Gildesheimam.

              Te tika iekārtota muiža un nosaukta par Doktormoisi.

1599.g. – muiža piederēja ritmeisteram Heinriham Ramelam, kura dzimta cēlusies     

                Polijā. Muižas nosaukums kopš 17.gs. ir Ramelshof vai Doktormoise.

1628.g. - Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs Rāmuļu muižu dāvāja kapteinim

                Munkam         

1663.g. – A. Munka dēls pārdod muižu Jakova Bēra atraitnei par 6000 dālderiem.

                1832.g. -  muiža nonāca Johana fon Blankenhāgena īpašumā

1853.g. -  īpašnieks Johans fon Grunevalds

18 69.g. – Rāmuļu muižu nopirka Blesings. Šīs dzimtas īpašumā tā saglabājas līdz

                 Latvijas agrārreformai  Muižai piederēja vējdzirnavas, smēde Ziediņos,

                 Lielaiskrogs, Adlerkrogs, Vējdzirnavu krogs, Krastiņu un Zavadiņu

                 pusmuižas, Ķekavas un Adleru pusmuižas, kalpu mājaKapiņi, mežsarga

                 māja Zeiboti  

1921.g. – muižas sadalīšanas rezultātā tās īpašniekam  Vilhelmam Blesingam atstāja   

    neatsavināmo daļu 61.10 ha zemes.

1905.g. – muižas ēku nodedzina

          Pēc Rāmuļu muižas izveidošanās 1561.gadā (sauktas Doctormoise) uz 18 Kudulēnu un Geidānu vaku mājām laikā no 17.gs. – 19.gs. ir notikušas sekojošas izmaiņas: 1640.gadā – 6 ½ arkli; 1688. gadā – 4 ¾ arkli; 1757.gadā – 5 ½ arkli; 1823.gadā – 9 7/20 arkli.

          Rāmuļu pagastā pirmo skolu cēla 1872.gadā kopā ar pagastmāju kā vienu ēku. 1878.gadā – Rāmuļu muiža ar 21 saimniecību un 20 Rāmuļu zemnieku sētām. Māju iepirkšana dzimtas īpašumā Rāmuļu pagastā sākās 1864.gadā. Pirmās iepirktās mājas bija Runde – Jānis Ziediņš, 1901.gadā nopērk M.Melngailis, Rauna – Andžs Ziediņš (1882.gadā manto Zaļaiskalns), Vanadziņi – Jānis Stukmanis, 1871.gadā „Vanadziņus” nopērk Rāmuļu pagasta valde – pagastnama un skolas vajadzībām.

          Pēc agrārreformas 1937.gadā Rāmuļu pagastā bija 149 saimniecības no tām 86 vecsaimniecības, 49 jaunsaimniecības, 7 sīksaimniecības, 7 amatnieku saimniecības.

          Mierīgo un darba rosmes pilno pagasta dzīvi satricināja Otrā pasaules kara sākums. 1940.gada 17.jūnijā Latviju okupē krievu armija. Notiek Saeimas vēlēšanu fars. Nomaina pagasta pašvaldību. 1941.gada 14.jūnijā no tagadējā Vaives pagasta teritorijas izveda 55 cilvēkus (Vaives, Rāmuļu, Priekuļu un daļa Cēsu pagasts)

          1941.gada 22.jūnijā sākās vācu iebrukums. Krievu armija steigā atkāpās kopā ar padomju aktīvistiem. Pēc pārciestā krievu gada vāciešus sagaidīja kā atpestītājus, cerot uz Latvijas neatkarības atjaunošanos, bet tā nenotika. Vācieši uzsāka palikušo padomju aktīvistu vajāšanu, noteica kara laika nodevas vācu armijas uzturēšanai. Ar grūtībām atjaunojās pagasta saimnieciskā darbība, bērni sāka apmeklēt skolas.

          1943.gadā sākās frontes atgriešanās. Sākās vervēšana latviešu leģionā. Vācieši ieveda krievu bēgļus, ko nācās izmitināt. Ierīkoja krievu karagūstekņu nometnes un pašus stingrā uzraudzībā nodarbināja aizsardzības būvju zemes darbos, sūtīja kā palīgus pie saimniekiem lauku darbos. Pienāca 1944.gada septembris, jaušams bija frontes tuvums. Liela daļa pagasta saimnieku devās bēgļu gaitās. Pustukšās mājās savu postošo darbu veica vietējie marodieri, arī zaldāti.

          1944.gadā, vācieši atkāpjoties, nodedzina 1935.gadā celto Rāmuļu tautas namu, nodegusi Rāmuļu stacija. Vācieši noposta arī Rāmuļmuižas skaisto parku, ierīkojot tur tanku remonta darbnīcas.

          Bija sācies otrais krievu okupācijas laiks. Rudenī cilvēki centās novākt nenovākto ražu, iesēt ziemājus. Uzradās jauni pašvaldības darbinieki, ko bija atsūtījuši partijas un apriņķa izpildkomitejas darbinieki. 1944.gada 3.oktobrī tika izveidota Vaives pagasta DDP (Darbaļaužu deputātu padome) izpildkomiteja.

          Sāka darboties jaunizveidotas iznīcinātāju grupas. Pagasts saņēma vēl vienu triecienu, kad 1945.gada februārī arestēja visus vēl pagastā palikušos pirmskara aizsargus. Viņus izsūtīja uz Sibīriju. Palikušos saimniekus aplika ar smagiem naudas nodokļiem un produktu nodevām. Pamazām atjaunojās pagasta vadība, bet nu jau Maskavas pakļautībā un ar no ārienes atsūtītiem kadriem.

          1949.gada 25.martā no tagadējā pagasta teritorijas uz Sibīriju aizveda 99 cilvēkus (no Vaives – 31, Rāmuļiem – 47, Priekuļiem – 10, Cēsu pagasta – 7, Sērmūkšu pagasta – 2). Pagastu represijas skāra ļoti smagi.

          Nenovēršami tuvojās kolhozu organizēšanās. Pašreizējā pagasta teritorijā pēc Otrā pasaules kara uz esošo zemnieku saimniecību bāzes tika dibināti kolhozi.

          1949.gada 6.aprīlī nodibina „Gorkija” vārdā nosaukto lauksaimnieku arteli, arteļa statūtus apstiprina 1949.gada 7.aprīlī. 1950.gada 1.janvārī artelis ietilpst Cēsu apriņķa Vaives ciemā, sakarā ar jauna administratīvi teritoriālā iedalījuma ieviešanu.

          1949.gada 11.aprīlī nodibina lauksaimniecības arteli „Spartaks”, arteļa statūtus apstiprina 1949.gada 15.aprīlī. Sakarā ar jaunu administratīvo teritorijas dalījuma ieviešanu, lauksaimniecības artelis ietilpst Cēsu apriņķa Līvu ciemā.

          1948.gada 26.oktobrī nodibina „Kirova” vārdā nosaukto lauksaimniecības arteli, kurš ietilpst Cēsu apriņķa Vaives ciemā.

          1950.gada 15.jūlijā notika lauksaimniecības arteļu apvienošana, apvienojot l/a „Spartaks”, l/a „Gorkija” vārdā nosaukto un l/a „Kirova” vārdā nosaukto, paturot nosaukumu „Kirova” vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis Cēsu rajonā Rāmuļu ciemā.

          No 1960.gada Vaives ciema DDP izbeidza savu darbību un ciema padomes teritorija tiek pievienota Priekuļu ciemam.

          Pamatojoties uz Cēsu rajona DDP Izpildkomitejas 1976.gada 29.janvāra lēmumu Nr.26 Priekuļu ciema kolhozs „Kirovs” pārorganizēts par valsts saimniecību un pievienots Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijai.

          Tagadējā Vaives pagasta teritorijā pēc administratīvi teritoriālā iedalījuma ietilpst arī daļa Priekuļu pagasta.

          1949.gada 22.martā nodibina lauksaimniecības arteli „Mičurina” vārdā nosaukto, kurš ietilpst Priekuļu ciemā līdz 1950.gada 19.jūlijam. No 1950.gada 19.jūlija līdz 1954.gada 14.jūnijam lauksaimniecības artelis „Mičurina” vārdā nosauktais, sakarā ar administratīvo teritoriju izmaiņām, ietilpst Rīdzenes ciema teritorijā.

          1950.gada 18.jūlijā „Mičurina” vārdā nosauktajam lauksaimniecības artelim pievieno lauksaimniecības arteli „Raiņa” vārdā nosaukto dibinātu 1949.gada 21.martā Rīdzenes ciemā ar turpmāko nosaukumu „Mičurina” vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis.

          No 1954.gada 14.jūnija līdz 1960.gada 19.martam „Mičurina” vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis, atkal ar ciemu teritoriju izmaiņām, ietilpst Vaives ciema teritorijā.

          1960.gadā lauksaimniecības artelis „Mičurina” vārdā nosauktais tiek pievienots Baltijas zonālās mašīnu izmēģināšanas saimniecībai, kura atrodas Cēsu rajona Priekuļu ciemā.

          1949.gada 5.aprīlī nodibina lauksaimniecības arteli „LK (b) P X kongresa” vārdā nosaukto, statūtus apstiprina 1949.gada 7.aprīlī. Lauksaimniecības artelis ietilpst Rāmuļu pagasta Rāmuļu ciemā.

          1948.gada 3.februārī nodibina lauksaimniecības arteli „Pamats”, statūtus apstiprina 1948. gada 16.februārī. Lauksaimniecības artelis ietilpst Rāmuļu pagasta Rāmuļu ciemā.

          1950.gada 6.jūlijā notiek lauksaimniecības arteļu apvienošanās, lauksaimniecības artelis „Pamats” apvienojas ar lauksaimniecības arteli „LK (b) P X kongresa” vārdā nosaukto lauksaimniecības arteli ar turpmāko nosaukumu „Komjaunietis”, kurš ietilpst Cēsu rajona Rāmuļu ciemā.

          1973.gadā lauksaimniecības arteli „Komjaunietis” pievieno „Kirova” vārdā nosauktajam lauksaimniecības artelim.

          1976.gadā „Kirova” kolhozu pievieno Baltijas MIS saimniecībai.

          1976.gada aprīlī no jauna tiek izveidota Vaives ciema administratīvā teritorija, apvienojot Vaives ciemu un Rāmuļu ciemu.

          1976.gadā izveidojas Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijas saimniecība ar trīs iecirkņiem:

1.    iecirknis (ap Krīviem)

2.    iecirknis (Mežmaļi, Rīdzene)

3.    iecirknis (Rāmuļi)

1991.gadā izveido lauksaimniecības uzņēmumu „Vaive” (Baltijas MIS saimniecības vietā).

1992.gadā izveido paju sabiedrību „Vaive” (l/s uzņēmuma „Vaive” vietā).

1993.gadā paju sabiedrība „Vaive” beidz pastāvēt.

          1945.gada 27.martā pagastā nodibina vienu ciema padomi ar sēdekli Vaives izpildkomitejas namā un tajā ietveramas visas pagastā esošās saimniecības un dodams nosaukums „Vaives ciema padome”.

          1945.gada 29.aprīlī Vaives pagasta izpildkomitejas sēdē, saskaņā ar Cēsu apriņķa izpildkomitejas rīkojumu, dibina lauku padomes (no krievu valodas seļskij sovet), ciema padomes vietā nodobina divas lauku padomes:

  1. lauku padome ar sēdekli Vaives pagasta izpildkomitejas namā „Kaķukrogā”;
  2. lauku padome ar sēdekli Vaives pagasta „Jaunlejas Pauču” mājā;

apstiprina nosaukumus: Vaives lauku padome un Rīdzenes lauku padome.

          1945.gada 1.jūlijā atkal nodibina Vaives ciema un Rīdzenes ciema padomes.

          1945.gada 8.oktobrī nodibina Rāmuļu ciema padomi.

          1945.gada 8.oktobrī, saskaņā ar LPSR augstākās padomes dekrētu Cēsu apriņķī Vaives pagstā izveido Vaives ciema DDP izpildkomiteju.

          1949.gadā likvidē Vaives un Rāmuļu pagastus un izveido ciemus: Vaives un Rāmuļu.

          1950.gadā Latvijā likvidē apriņķus un izveido rajonus.

          Pamatojoties uz LPSR Augstākās padomes 1960.gada dekrētu, Vaives ciema DDP izpildkomiteja izbeidza savu darbību un Vaives ciema teritoriju pievieno Priekuļu ciema DDP izpildkomitejas teritorijai.

          1976.gadā no jauna izveido Vaives ciemu, kuru apvieno ar Rāmuļu ciemu.

          1977.gadā Vaives ciemam pievieno daļu no Priekuļu ciema savukārt daļu Vaives ciema pievieno Drabešu ciemam.

          1987.gadā Vaives ciemam pievieno daļu no Skujenes ciema.

          1990.gadā likvidē Vaives ciema padomi un ciema teritorijā vietā atjauno Vaives pagastu.

          2008.gadā Vaives pagastam tiek izveidots un apstiprināts ģerbonis.

2009.gada 1.jūlijā reģionālās reformas rezultātā apvienojot Vaives pagastu ar Cēsu pilsētu tiek izveidots Cēsu novads.

 

 




© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv