Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Sestdiena, 2019.gada 25.maijs   Vārda dienu svin: Anšlavs, Junora
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
  » Cēsu novada pašvaldība
  » Vaives pagasta pārvalde
  » Publiskie iepirkumi
  » Vakances, izsoles, konkursi
  » Sabiedriskās apspriešanas, pētījumi
  » Attīstības plānošana
  » Projekti
  » Avīze "Cēsu Vēstis"
  » Vaives vēstis
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība









Maijs 2019

P O T C P S S
1 2 3 4 5
6 7 8 9 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31  
  << >> 









Top.LV

Latvijas Reitingi
















> Pašvaldība> Materiali> 3. Pilsētas vēsturiskā attīstība

- Cēsu pilsētas pansionāts
- Par Cēsu novada pašvaldības sniegto sociālo pakalpojumu saņemšanas un samaksas kārtību Nr.23
- Par palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā Nr. 20
- Noteikumi par Cēsu novada pašvaldības sociālās palīdzības pabalstiem. Nr. 22
- Cēsu novada pašvaldības aģentūras "Sociālais dienests" nolikums
- Uzziņai
- Noderīgi resursi internetā
- Rekvizīti
- Izsaki savu viedokli šeit
- Aktualitātes
- Informācija plašsaziņas līdzekļiem
- Apvienošanās projekta normatīvais pamats
- Projektu realizācija
- Uzvaras bulvārī 1A
- Pēteris Eglītis izsludina publisko apspriešanu objektam “Bijušā zemes gabala Dzirnavu ielā 58, Cēsīs, apbūve”
- Ints Jansons izsludina publisko apspriešanu objektam – rindu ēkas un vienģimenes dzīvojamās ēkas Cēsīs, Jāņa Poruka ielā 75
- SIA ”VITRUM SISTĒMA” izsludina publisko apspriešanu objektam – pārtikas veikals “ELVI” Gaujas ielā 29, Cēsīs
- A/S ''CATA'' izsludina publisko apspriešanu objektam Autoosta un biroja ēka Raiņa ielā 33, Cēsīs
- Biruta Bikare un Gints Bikars izsludina publisko apspriešanu objektam –viesu māja Cēsīs, Maija ielā 12.
- I daļa Apbūves noteikumi
- 7.1. Cēsu un tuvākās apkārtnes ģeomorfoloģiskie un hidrogrāfiskie apstākļi.
- 8. Vide
- 9. Inženierkomunikāciju infrastruktūra
- 12. Publiskā sektora infrastruktūra un mazdārziņi
- 11. Transporta infrastruktūra
- 14. Zemes lietošanas mērķi un teritorijas pašvaldības funkciju veikšanai
- 2. Teritorijas plānojuma pamatprincipi un Cēsu pilsētas vērtības
- Cēsu pilsētas teritorijas plānojums 2005-2017
- Uzņēmumi
- Sociālās iestādes
- 1. Ievads
- 3. Pilsētas vēsturiskā attīstība
- 4. Cēsu pilsētas administratīvās robežas
- 5. Cilvēkresursi
- 6. Dabas apstākļi
- 7. Inženierģeoloģiskie apstākļi
- 7.2. Ģeoloģiskā uzbūve un derīgie izrakteņi
- 7.3. Hidroģeoloģiskie apstākļi
- 7.4. Mūsdienu eksogēnie ģeoloģiskie procesi un to izpausme
- 7.5. Inženierģeoloģiskā rajonēšana
- 8.1. Dabas pamatne, ainaviskā telpa, īpaši aizsargājamās teritorijas
- 8.2. Antropogēno slodžu analīze
- 8.3. Potenciāli piesārņotās vietas Cēsu pilsētā
- 8.4. Atkritumu saimniecība
- 9.1. Ūdens saimniecība
- 9.2. Sadzīves kanalizācijas sistēma
- 9.3. Lietus ūdeņu kanalizācija
- 9.4. Siltumapgādes sistēma
- 9.5. Dabas gāzes apgādes sistēma
- 9.6. Elektroapgādes sistēma
- 9.7. Pilsētas ielu un laukumu apgaismojuma sistēma
- 9.8. Telekomunikāciju infrastruktūra
- 10. Mājoklis
- 11.1. Transporta infrastruktūra
- 11.2. Nākotnes priekšlikumi
- 12.1. Publiskā sektora infrastruktūra un mazdārziņi
- 12.2. Kultūras, sporta, tūrisma un rekreācijas infrastruktūra
- 12.3. Sociālā aprūpes un veselības aizsardzības infrastruktūra
- 12.4. Mazdārziņi
- 13. Aizsargjoslas
- 14.1. Turpmāk pētāmās teritorijas un teritorijas, kurām nepieciešams izstrādāt detālplānojumus
- 14.2.Cēsu pilsētas zemes vērtību zonējums
- 14.3.Pašvaldības funkciju realizēšanai nepieciešamās teritorijas
- 14.4.Cēsu pilsētas teritorijas plānojumā noteiktajās zonās atļautās izmantošanas
- 14.5.Teritorijas, kuru pašreizējā izmantošana neatbilst plānotajai (atļautajai) izmantošanai
- Kultūras iestādes
- Izglītības iestādes
- Cēsu kultūras centrs ( CKC )
- Bibliotēka
- Cēsu sabiedriskā pirts
- Teritorijas plānojuma 1.redakcijas sabiedriskā apspriešana.
- Ievads
- Lietoto terminu skaidrojums
- Tiesiskais pamats
- Dabas apstākļi
- Pilsētas vēsturiskā attīstība
- Cilvēkresursu attīstība
- Pilsētvide
- Kultūrvēsturisko un vides vērtību aizsardzība
- Uzņēmējdarbība
- Transporta kustības un ielu stāvoklis Cēsīs.
- Infrastruktūra
- Veselības aizsardzība un sociālā aprūpe
- Kultūra
- Tūrisms Cēsu pilsētā
- Sports
- Sabiedriskā drošība Cēsīs
- Informāciju tehnoloģijas pašvaldībā un pilsētā
- Sadarbība ar kaimiņu pagastiem, rajona padomi un starptautiskajiem partneriem
- Pašvaldības sabiedriskās attiecības
- Rīcības stratēģija
- Cilvēkresursu attīstība
- Infrastruktūras sakārtošana un attīstība
- Uzņēmējdarbības vides attīstīšana
- Pilsētvides un dzīves telpas veidošana
- Pilsētas un pašvaldības sabiedriskās aktivitātes
- Pašvaldības budžets
- Darba grupas
- Par Cēsu pilsētas attīstības programmu
- Cēsu pilsētas teritorijas plānojums

3. Pilsētas vēsturiskā attīstība


Pilsētas vēsturiskā attīstība

Tagadējā Cēsu pilsētas teritorijā cilvēku dzīves liecinieki sastopami sākot ar IV gs. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās Romas un arābu monētas liecina, ka pie Cēsīm Gauju šķērsoja vairāki senie tirdzniecības ceļi, kas savienoja slāvu, igauņu un lībiešu zemes. Tādējādi jau kopš seniem laikiem radās tirdzniecības centra izveidošanās priekšnoteikumi.

Pie Cēsu stacijas 1888. gadā atklātais un 1910. gadā pētītais kapu lauks piederējis vendiem, kas ap XI gs. kuršu spiediena rezultātā no Ventas upes lejasgala nonākuši Cēsu novadā. Vācu „Wenden” cēlies no vendu cilts nosaukuma. Vendi apmetās Riekstu kalnā, kur uzcēla savu koka pili. Šo kalnu, kas atrodas tag. Cēsu pilsētas teritorijā, Pils parkā, uzskata par Cēsu – vēlākās pilsētas pirmsākumu.

Pirmo reizi Cēsis tiek minētas Indriķa hronikā 1206. gadā sakarā ar cisterciešu ordeņa priestera Daniela beigto vendu kristīšanu Cēsīs.

Zobenbrāļu ordeņa mestra Venno fon Roerbaha laikā no 1207.gada līdz 1209.gadam sāka celt stipri nocietināto mūra pili.

Pret igauņu karaspēku, kas 1210. gadā aplenca Cēsis, kopīgi cīnījās ordeņa bruņinieki kopā ar vendiem. No hronikas izriet, ka brāļi dzīvojuši vienā pilī ar vendiem.

1218. gadā, kā rakstīts hronikā, Pleskavas kņaza dēls Jaroslavs aplenca abas Cēsu pilis.

Novgorodas kņaza vadībā 1221. gadā krievi atkal uzbrūk Cēsīm. Indriķa hronikā sakarā ar šo uzbrukumu minēts, ka pie Cēsu pils atradušās mājas un ciems, kurus aizstāvoties aizdedzināja. Arī Novgorodas hronikā 1221. gadā Cēsīs (Kes) nosauktas jau kā labi pazīstama vieta.

1225. gadā pāvesta legāts Modenas Vilhemas Cēsīs atrada uz dzīvi apmetušos vāciešus, vendus un latgaļus.

Laikā no 1209. – 1236. gadam mestra Folkvīna Šenkes fon Vinterstetena valdīšanas laikā pabeidza Zobenbrāļu ordeņa pils celtniecību.

Sākot ar 1239. gadu Cēsis kļūst par Livonijas ordeņa mestru rezidenci un kā tāda tā tiek pieminēta 1297. – 1330., 1429. – 1434. un 1481. – 1561. gados. Cēsu pili pārvaldīja komtūrs, kuram bija tiesas vara. Komtūra zīmogā bija attēlota sv. Katrīna ar kroni galvā, palmas zaru labajā un grāmatu kreisajā rokā. XIII gs. 2. pusē ārpus pilsētas mūriem uzcēla sv. Katrīnas baznīcu.

Laikā no 1281. – 1284. gadam Cēsīs uzcelta un 1284. g. 24. jūnijā iesvētīta sv. Jāņa baznīca.

Ordenis veicināja miestu un pilsētu veidošanos un attīstību pie savām pilīm. Arī pie Cēsu pils radās pilsēta, kura vēstures dokumentos pirmo reizi tiek pieminēta 1323. gadā. Cēsu pilsētas ekonomisko attīstību ietekmēja lielais tirdzniecības ceļš, kas no Rīgas cauri Cēsīm veda uz Tērbatu un Novgorodu. Jau XIII gs. Cēsīs atradās krievu vārti, bet nedaudz vēlāk, ap 1479. gadu, arī krievu preču noliktava. Tāpat kā minētā tirdzniecības ceļa tiešais tuvums, Cēsu pilsētas saimniecisko attīstību veicināja arī tās piederība Ziemeļvācijas pilsētu savienībai Hanzai. Cēsis ieņēma vienu no pirmajām vietām Livonijas pilsētu vidū attiecībā uz tirdzniecības sakariem ne tikai ar Rīgu, bet arī Rietumeiropu.

Laikā no XIV-XV gs. Cēsis kļuva par tipisku viduslaiku pilsētu, kuru apņēma aizsardzības mūris ar 3 torņiem un 5 vārtiem. Franču bruņinieks Žilbērs de Lanuā 1413. gadā savā ceļojumu aprakstā Cēsis nosauca par lielu, ar mūri aptvertu pilsētu.

Pieauga arī Cēsu politiskā nozīme – vairākas reizes pilsētā notika Vidzemes pilsētu apspriedes (stadtetage). Te sanāca nozīmīgi Vidzemes landtāgi. Ik gadu Cēsīs sapulcējās Baltijas provinču kapituls. XIV – XV gs., kad starp Rīgas arhibīskapu un Livonijas ordeni notika cīņas par virskundzību, Cēsis jau bija svarīgākais ekonomiski – politiskais centrs.

Laikā no XV-XIV gs., pielāgojot uguns ieroču kara tehnikai, paplašināja un pārbūvēja ordeņa pili. Valtera fon Pletenberga laikā (1494. – 1535.) uzcēla apaļos torņus pilī un priekšpilīs. Kādā no pilsētas nocietinājuma mūriem (Giessturm) ierīkoja ordeņa lielgabalu lietuvi.

XIV gs. beigās Cēsīs nodibinājās divas ģildes un Melngalvju sabiedrība. Sākot ar XIV gs., latviešus tirgotājos un amatniekos neuzņēma. 1385. gadā virsbīskaps Johans IV aizliedza Cēsīs uzņemt nevācus arī par namniekiem.

Cēsīs, tāpat kā Rīgā un Tallinā, XV gs. otrajā pusē un XVI gs. pirmajā pusē kala naudu, un tur atradās ordeņa naudas kaltuve, kurai blakus bija Monētu tornis.

Cēsīs - svarīgākajā politiskajā centrā - uzturējās ārzemju diplomātiskās misijas. Cēsīm bija Rīgas tiesības un sociālā iekārta, un satversme bija „Rīga miniatūra”.

1524. gadā Berends Brigemans Cēsīs Monētu tornī sāka sludināt luterānismu. Vienīgi Livonijas ordeņa vadība palika katoļticībā.

Livonijas kara (1560. – 1585.) laikā pēdējais Livonijas ordeņa mestrs G. Ketlers un Rīgas arhibīskaps Viļņā parakstīja 1561. g. 28. novembrī līgumu, kurš noteica, ka Latvija, tajā skaitā arī Cēsu pilsēta, pāriet poļu feodāļu varā. Taču Polijas karalis Sigizmunds Augusts tad pat izdeva privilēģiju, kas Cēsu pilsētas iedzīvotājiem atļāva turēties pie luterticības un noteica divus nedēļas tirgus un vienu gadatirgu.

Ivans IV (Bargais) 1562. gadā pieteica karu Polijai. Ivana protežē Livonijas karalis Magnuss 1577. gadā ieņēma Cēsis un sāka realizēt no cara neatkarīgu politiku. Tādēļ 1577. g. 31. augustā Ivans IV ielenca un bez kaujas ieņēma Cēsu pilsētu. Taču, kad tā paša gada 4. septembrī sākās uzbrukums pilij, tās aizstāvji sanāca kādā no pils zālēm un uzspridzinājās. Pēc tam 1577. g. decembrī Cēsu pilī un pilsētu ar viltu ieņem Turaidas pils pārvaldnieks, poļu Livonijas administratora sekretārs Jānis Bīriņš. Vēl divas reizes, 1578. g. februārī un oktobrī, Ivans Bargais uzbrūk Cēsīm, bet tās ieņemt neizdodas.

Krievija 1582.gadā noslēdza miera līgumu ar Poliju. Vidzeme un Latgale nonāca Polijas varā, bet Cēsis kļuva par visas Latgales un Dienvidvidzemes (līdz Gaujai) pārvaldes centru. Pilsētā atradās vojevodistes augstākā tiesa – tiesas landtāgs. Cēsis kļuva par katolicisma propagandas centru Latvijā. 1582. gadā šeit nodibinājās katoļu bīskapija, vēlāk arī jezuītu kolēģija, bet sv. Jāņa baznīca kļuva par katoļu katedrāli.

Tā paša gada 7. decembrī Polijas karalis Stefans Batorijs izdeva Cēsīm privilēģiju, kas pilsētai piešķīra Rīgas tiesības, bez tam vēl piešķīra dārzus, ganības un dažas citas zemes.

1600. gadā sāktais poļu – zviedru karš visā Vidzemē, tai skaitā arī Cēsīm nodarīja briesmīgus zaudējumus. Zviedri vairākkārt uzbruka Cēsīm un 1621. gada 15. septembrī Gustava Ādolfa vadībā ieņēma Cēsis. 1621.g. 15. februārī Gustavs Ādolfs izdeva jaunu privilēģiju, kas tomēr neuzlaboja šīs pilsētas stāvokli pēc kara postījumiem. Bez tam 1640., 1665., 1671., un 1681. gados Cēsīs notika vairāki lieli ugunsgrēki, kuros gāja bojā liela daļa pilsētas apbūves.

Drīz, Ziemeļu kara pirmajā gadā (1700. g.) Cēsis ieņēma Polijas karaļa un Saksijas kūrfirsta sakšu karaspēks. 1701. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XIII padzina sakšus.

1703. gadā krievu karaspēks ieņēma Cēsis. Apšaudes rezultātā sagrāva pilsētas mūrus, kurus vairs neatjaunoja. Smagi zaudējumi radās pilsētas apbūvē – tikai dažas ēkas palika veselas. 1710. gadā pilsētā plosījās smagas mēra epidēmijas un bads.

1730. g. Krievijas ķeizariene Anna atdāvināja Cēsu pili Kurzemes hercogam Bīronam.

1747.g. ķeizariene Elizabete dāvina valsts kancleram grāfam Bezstuževam-Rjuminam Cēsu pilsmuižu. Taču grāfs 1748.g. paziņo, ka arī pilsēta pieder viņam. 3. augustā liela ugunsgrēka laikā nodega pilsēta, rātsnams ar visu arhīvu un 34 cilvēki gāja bojā. Kanclers piedāvāja iedzīvotājiem palīdzību pilsētas atjaunošanā, taču vēlāk vēlējās saņemt nodevas, ar ko pilsētnieki nebija mierā. Tā rezultātā pilsētas ielās tika iesētas auzas. 1758. gadā cēsnieki uzsāka prāvu ar Bestuževu. Prāva ilga 35 gadus, kuros pilsēta zaudēja milzīgas naudas summas un nokļuva lielā postā.

1766. gadā ķeizariene Katrīna II izdeva Cēsīm privilēģiju, kura apstiprināja visas iepriekš izdotās privilēģijas.

1777.gada beigās Cēsu pils muižas īpašnieks K. fon Volfs, zemnieku nemieru ietekmēts, pārdeva muižu Kārlim Gustavam fon Zīversam, un 1823.gadā to manto viņa dēls ģenerālleitnants, senators K. Eberhards Zīverss. Zīversu ģimenes īpašumā Cēsu pilsmuiža paliek līdz Latvijas valsts agrārreformas realizēšanai.

1785.gadā Cēsis kļuva par apriņķa pilsētu.

Jau XIV gs. vidū noteicēji Cēsīs bija vācu tautības iedzīvotāji – vācu valoda kļuva par oficiālo lietvedības un sarunu valodu. Cēsis bija kļuvušas par tirdznieciskās-zemkopības rajona ekonomisko centru ar sīkiem amatniecības uzņēmumiem.

Cēsu ekonomisko attīstību veicināja 1868. gadā izbūvētā 9 km garā Cēsu-Drabešu šoseja, kas savienoja Cēsis ar Rīgas-Pleskavas šoseju.

XVIII gs. beigās – XIX gs. pirmajā pusē Cēsīs ievērojami pieauga dažādu skolas un kultūras iestāžu skaits.

1879.g. Cēsīs maģistrāta vietā nodibināja domi, un 1897. gadā latviešiem izdevās gūt virsroku pār vāciešiem, iegūstot tajā vairākumu.

Pamazām Cēsu pilsētas sāka uzplaukt. To veicināja 1889.g. atklātais Rīgas – Valkas – Pleskavas dzelzceļš, kurš pilsētai deva izeju uz ostām (pirmām kārtām – Rīgu) un, līdz ar to, jaunu impulsu pilsētas attīstībai.

Vienlaikus šī dzelzceļa līnija pārvērta Cēsis par vasarnīcu vietu. Rīdzinieki, cik tālu sniedzās viņu intereses ZA virzienā, savām vasarnīcām g.k. izvēlējās Siguldu. Savukārt Sv.Pēterburgas (Pēterpils) ļaudīm, kuru rocība neļāva dzīvot vasarnīcās Somu jūras līča piekrastē Rēveles (Tallinas) un Paldiski apkaimē, nerunājot par Pēterhofu, Carskoje Selo un Gatčinu, devās tālāk lētāku vietu meklējumos, un tādu atrada Gaujas krastos pie Cēsīm.

19./20.gs. mijā Cēsīs notika ievērojami labiekārtošanas darbi. Pilsētā (vismaz tās centrālajā daļā) izveidoja ūdensvadu, kanalizāciju, bet vecās ielu apgaismošanas petrolejas spuldzes pamazām aizstāja elektrība. 1912. gadā Cēsīs savu darbību sāka pirmais stacionārais kino “Metropole” (tagadējā adrese - Vaļņu ielā 13) Pirmā pasaules kara gados Cēsis, sākot ar 1915.g., kļuva par piefrontes pilsētu. Pirms Pirmā pasaules kara Cēsīs dzīvoja apm. 8.000 iedzīvotāji (dati gan ir atšķirīgi), bet kara laikā, pateicoties bēgļu pieplūdumam no Kurzemes un Zemgales, to skaits pārsniedza 12.000, iespējams, pat 14.000. Pēc Rīgas krišanas 1917.gadā Cēsīs uz īsu laiku apmetās krievu 12.armijas štābs (Birkenrūes ģimnāzijā; tag. Cēsu sanatorijas meža skola), pirms pārvākties uz mazāk apdraudētu vietu, t.i. Valku.

Cēsis vienmēr bijušas radikāļu un maksimālistu pilsēta. Tā bija pirmā pilsēta Latvijā, kurā 1917.gadā nodibināja padomju (lielinieku, t.i. boļševiku) varu. 1918.gadā novembrī Cēsis bija pirmā pilsēta, virs kuras uzvijās Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Tiesa, 1918.g. beigās Cēsis atkal ieņēma sarkanā armija, bet jau 1919.gada 30.maijā to no Cēsīm izdzina Igaunijas armija un Ziemeļlatvijas brigāde. 1919.gada jūnijā un jūlijā Cēsu apkaimē norisinājās kaujas starp Baltijas vācu landesvēru un latviešu – igauņu armijas daļām, kuru rezultātā vācieši cieta sakāvi, bet abām Baltijas tautām radās iespēja veidot savas, neatkarīgas un demokrātiskas, valstis.

Starpkaru periodā Cēsis bija klusa kūrorta pilsēta. Vienlaikus tā joprojām saglabāja vietējā kultūras centra lomu. 1924.gadā Cēsis bija pirmā pilsētas Latvijā, kurā uzcēla Uzvaras (reizēm sauktu arī par Brīvības) pieminekli. 1930.gadā Cēsīs uzcēla Valsts bankas Cēsu nodaļu (tag. Unibankas Cēsu nodaļa, Raunas iela 6). Pilsēta īpaši atdzīvojās 1930.gadu otrajā pusē. Cēsīs 1939g. uzceļ jaunu ģimnāzijas ēku (tag. pilsētas ģimnāzijas vecais korpuss) un viesnīcu “Tērvete” (bija iecerēta kā motelis Rietumeiropas autotūristiem – Helsinku olimpisko spēļu apmeklētājiem 1940.g., tomēr kara apstākļu dēļ lielie plāni palika iecerēs; šobrīd viesnīca “Cēsis”).

1940.gada 17.jūnijā Cēsis okupēja sarkanā armija un, līdz ar Latvijas aneksiju PSRS sastāvā arī Cēsis kļuva par PSRS pilsētu. Sākās represijas pret Latvijas pilsoņiem. Īpaši smagi cēsnieki cieta 1941.gada 13./14. jūnija deportācijas laikā.

1941.gada 5.jūlijā, vācu – padomju kara sākumā, Cēsis ieņēma vērmahts. Sākās vācu okupācija, kuras laikā norisinājās Cēsu žīdu likvidācijas process. Daudzi cēsnieki Latviešu brīvprātīgā SS leģiona rindās piedalījās kaujās pret staļiniski komunistisko sarkano mēri. Karš, salīdzinot ar citām Latvijas pilsētām, Cēsis skāra ne pārāk smagi. 1941.gadā, sarkanās armijas atkāpšanās laikā, tās sapieri iznīcināja Cēsu degvielas krātuves, dzelzceļa viaduktu par tag. Piebalgas ielu u.tml. Smagākus postījumus radīja 1944.gadā, kad atkāpjoties vācu armija nodedzināja Cēsu ģimnāziju un daļu Cēsu vecpilsētas. 1944.g. 26.spetembrī Cēsis atkal ieņēma padomju armija.

Laikā pēc otrā pasaules kara sākās Latvijas forsēta industrializācija. Cēsis gan tā skāra mazāk un vēlāk kā lielākās Latvijas pilsētas, tomēr arī te tā atstāja savas pēdas. 1950.gados Cēsīs darbojās ķieģeļceplis, alus darītava, savu darbību sāka arī krietni lielāki uzņēmumi – ATU- 5 un CATA (padomju laikos lielākais Cēsu uzņēmums strādājošo skaita ziņā), Cēsu autoremonta rūpnīca u.c. Vienlaikus Cēsis saglabāja savu nozīmi kā atpūtas, tūrisma un rekreācijas centrs.

Pēckara gados diezgan strauji auga Cēsu iedzīvotāju skaits. Cēsīs 1939.gadā bija apm. 9.000 iedzīvotāju, bet 1945.g. diezin vai daudz vairāk par 7.000. Līdz 1989.gadam Cēsu iedzīvotāju skaits faktiski trīskāršojās, sasniedzot apmēram 22.000. Tas sekmēja jaunu dzīvojamo māju kvartālu celtniecību. Ap 1960.gadu sākās triju un piecu stāvu māju būve Zvirbuļu kalnā. Septiņdesmitajos gados dzīvokļu celtniecība pārvirzījās uz Glūdas kalna un Bērzaines rajonu, bet desmitgades beigās – uz Leona Paegles ielas tālāko galu un Loka ielu. Kaut gan strauji attīstījās industrializācija un dzīvokļu celtniecība, tomēr Cēsis saglabāja savu pamatbūtību – būt tūrisma un atpūtas centram (Atpūtas un ārstniecības kūrorts “Cīrulīši” u.c.).

1980.gadu vidū sākās latviešu trešā nacionālā atmoda. pirmo reizi pēckara Latvijā pār Cēsīm Jaunās pils tornī 1988.gada 22.oktobrī atkal sāka plīvot latviešu nacionālais sarkanbaltsarkanais karogs. 1989.gada 23.augustā lielākā cēsnieku daļa piedalījās Baltijas ceļā – cilvēku ķēdē no Tallinas līdz Viļņai. 1991.gada 21.augustā Latvija atguva savu valstisko neatkarību.

Pēdējo gandrīz piecpadsmit gadu laikā pēc savā ziņā neizbēgamā attīstības krituma 1990.gadu sākumā Cēsis atkal uzsākušas jaunu attīstības posmu. Pajukusi kādreizējā “lielrūpniecība”. Trešā gadu tūkstoša sākumā jaunais attīstības vilnis no Rīgas atvēlies arī līdz Cēsīm. Jau 1990.gadu sākumā Cēsīs savu darbību atsākusi Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija. Uzceltas jaunas sporta būves – sporta zāle Pūces ielā un jauna sporta halle Piebalgas ielā; ieguldītas lielas investīcijas pilsētas ūdens un kanalizācijas sistēmās, siltumapgādes sistēmā izglītības iestādēs un citos sabiedriskas nozīmes objektos. Strauji attīstās ar komercfunkciju saistīta apbūve.

 




© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv