Pašreiz esat atvēruši iepriekšējo lapas versiju - un tāpēc informācija var būt novecojusi. Ieteicams skatīt jauno lapas versiju: www.cesis.lv.

    
              LV    RUS    ENG    GER    Piektdiena, 2019.gada 6.decembris   Vārda dienu svin: Nikolajs, Niklāvs, Niks
  
 Par Cēsu novadu
 Pašvaldība
  » Cēsu novada pašvaldība
  » Vaives pagasta pārvalde
  » Publiskie iepirkumi
  » Vakances, izsoles, konkursi
  » Sabiedriskās apspriešanas, pētījumi
  » Attīstības plānošana
  - Cēsu pilsētas Attīstības programma 2008.-2014.gadam
  - Cēsu pilsētas teritorijas plānojums 2005.-2017.gadam
  -- Grozījumi
  -- Apraksta daļa
  -- Apbūves noteikumi
  -- Kartografiskais materiāls
  - Investīciju teritorijas
  - Nodarbinātība
  - Detālplānojumi
  - Iesniegumi/veidlapas
  - Citi attīstības dokumenti
  - Vaives pagasta teritorijas plānojums
  » Projekti
  » Avīze "Cēsu Vēstis"
  » Vaives vēstis
 Tūrisms
 Sociālā palīdzība
 Kultūra
 Izglītība
 Sports
 Uzņēmējdarbība









Decembris 2019

P O T C P S S
1
2 3 4 5 6 7 8
9 10 11 12 13 14 15
16 17 18 19 20 21 22
23 24 25 26 27 28 29
30 31  
  << >> 









Top.LV

Latvijas Reitingi
















> Pašvaldība> Attīstības plānošana> Cēsu pilsētas teritorijas plānojums 2005.-2017.gadam> Apraksta daļa> Cēsu un tuvākās apkārtnes ģeomorfoloģiskie un hidrogrāfiskie apstākļi.

- Cēsu un tuvākās apkārtnes ģeomorfoloģiskie un hidrogrāfiskie apstākļi.
- Ģeoloģiskā uzbūve un derīgie izrakteņi
- Hidroģeoloģiskie apstākļi
- Ievads
- Teritorijas plānojuma pamatprincipi un Cēsu pilsētas vērtības
- Pilsētas vēsturiskā attīstība
- Cēsu pilsētas administratīvās robežas
- Cilvēkresursi
- Dabas apstākļi
- Mūsdienu eksogēnie ģeoloģiskie procesi un to izpausme
- Inženierģeoloģiskā rajonēšana
- Dabas pamatne, ainaviskā telpa, īpaši aizsargājamās teritorijas
- Kultūrvēsturiskais mantojums
- Mazdārziņi
- Antropogēno slodžu analīze
- Potenciāli piesārņotās vietas Cēsu pilsētā
- Atkritumu saimniecība
- Ūdens saimniecība
- Sadzīves kanalizācijas sistēma
- Lietus ūdeņu kanalizācija
- Siltumapgādes sistēma
- Dabas gāzes apgādes sistēma
- Elektroapgādes sistēma
- Pilsētas ielu un laukumu apgaismojuma sistēma
- Telekomunikāciju infrastruktūra
- Mājoklis
- Esošā situācija
- Nākotnes priekšlikumi
- Izglītības infrastruktūra
- Kultūras, sporta, tūrisma un rekreācijas infrastruktūra
- Sociālā aprūpes un veselības aizsardzības infrastruktūra
- Aizsargjoslas
- Teritorijas, kurām nepieciešams izstrādāt detālplānojumus
- Cēsu pilsētas zemes vērtību zonējums
- Pašvaldības funkciju realizēšanai nepieciešamās teritorijas
- Cēsu pilsētas teritorijas plānojumā noteiktajās zonās atļautās izmantošanas
- Teritorijas, kuru pašreizējā izmantošana neatbilst plānotajai (atļautajai) izmantošanai

Cēsu un tuvākās apkārtnes ģeomorfoloģiskie un hidrogrāfiskie apstākļi.


7.1.Cēsu un tuvākās apkārtnes ģeomorfoloģiskie un hidrogrāfiskie apstākļi.

No ģeomorfoloģiskā viedokļa Cēsu pilsētas un tuvākās apkārtnes teritorija atrodas Ziemeļlatvijas zemienē, bet izvietojas ļoti tuvu Vidzemes augstienes piekājei. Ievērojot reljefa raksturu, izdalāmi sekojoši atšķirīgi lokālie ģeomorfoloģiskie rajoni:

    1. Ziemeļlatvijas zemienes Cēsu plato;
    2. Cēsu plato nogāze;
    3. Piegaujas pauguraine;
    4. Gaujas senieleja.

Ņemot vērā specifiskās reljefa iezīmes, kā ģeomorfoloģiski apakšrajoni saistībā ar Gaujas senieleju, var tikt izdalīti:

4a - Piegaujas sengravu un gravu reljefs;
4b –Sengravu saposmotais Piegaujas pauguraines reljefs.

Ziemeļvidzemes zemienes Cēsu plato (turpmāk Cēsu plato) ir plašākais no minētajiem lokālajiem ģeomorfoloģiskajiem rajoniem, kurā atrodas lielākā Cēsu pilsētas teritorijas apbūvētā daļa. Plato virsu galvenokārt veido plakans vai lēzeni viļņots morēnas līdzenums, kas kļūst viegli paugurots dienvidu daļā, tuvojoties Vidzemes augstienei. Atsevišķās nelīdzenāko reljefa iecirkņu zemākajās vietās nelielās platībās vērojama pārpurvošanās. Virsmas hipsometriskais stāvoklis mainās no 100-103m plato nogāzes šķautnes tuvumā, līdz 125-130m vjl atsevišķos pacēlumos vai lēzenu pauguru virsotnēs dienvidu un dienvidaustrumu perifērijā. Tādējādi plato virsa ir nedaudz slīpa, ar kopējo kritumu ziemeļrietumu virzienā.

Cēsu plato virsmas raksturu un hipsometrisko stāvokli lielā mērā nosaka ģeoloģiskās uzbūves specifika - zem morēnas iegulošo pirmskvartāra iežu - augšdevona Pļaviņu svītas dolomītu līdzenā virsa un tās ievērojamais absolūtais augstums (93-110m vjl) šajā teritorijā. Plato no citiem ģeomorfoloģiskajiem rajoniem ir labi norobežots.

Gaujas senielejai piegulošā Cēsu plato daļa ir stipri pārveidota sazarotā sengravu un gravu tīkla veidošanās laikā ledus laikmeta beigu posmā un pēcleduslaikmeta sākumā. Dažkārt pagarinoties un paplašinoties no galvenās sengravas augošajiem sānzariem, daļa no piegulošā plato tikusi atšķelta un saglabājas kā pamatkrasta erozijas palikšņi. Piegaujas erozijas procesos pārveidotā reljefa josla Cēsu plato ietvaros nav platāka par 0,8-1,4 km, vidēji apmēram 1 km.

Cēsu plato nogāze reljefā iezīmējas kā labi izteikta kāpe, kas orientēta no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem. Tās relatīvais augstums parasti ir 25-35m, bet atsevišķos gadījumos sasniedz 40-50m. Nogāzi vietām šķērso īsākas vai garākas sengravas, tajā izplūst avoti. Izteiksmīgā kāpe pēc būtības atspoguļo litoloģisko robežu starp jau minētajiem dolomītiem augšdaļā un zemāk iegulošajiem terigēnajiem iežiem (smilšakmeņiem, arī aleirolītiem un māliem). Lieta tā, ka dolomīti ir cietāki, pret noārdīšanu noturīgāki, bet smilšakmeņi ievērojami irdenāki. Tāpēc ilgstošajā ģeoloģisko procesu ietekmē (dēdēšana, noskalošana u.c.), īpaši ledus laikmeta ledāju ārdošās darbības rezultātā, smilšakmeņu virsa tagad izrādās pazemināta par dažiem desmitiem metru un šī starpība ar dolomītu virsu reljefā izpaužas kā minētā kāpe. Protams, nogāzē virs devona dolomītiem, smilšakmeņiem vai māliem atrodas plāns ledāja nogulumu (morēnas), vietām arī citas izcelsmes, materiāla slānis.

Piegaujas pauguraine, kas pavada Gaujas senieleju jau daudzus kilometrus augšpus Cēsīm, izveidojusies galvenokārt pēdējā apledojuma laikā. Tās pamatā atrodas jau minētais, hipsometriski zemāk esošais terigēno iežu (galvenokārt smilšakmeņu) komplekss, tāpēc arī Piegaujas pauguraines absolūtais augstums kopumā ir mazāks nekā Cēsu plato un parasti mainās robežās no 50m līdz 80m, lai gan atsevišķās vietās sasniedz 95 – 113m vjl. Pauguraines reljefs ir nelīdzens, to nosaka morēnu vai kēmu pauguru un ieplaku mija. Pauguru relatīvais augstums parasti nepārsniedz 10m, starppauguru ieplakas vietām ir pārpurvotas, reizēm tajās sastopami sīki pārejas tipa purvi.

Gaujas senielejai piegulošā pauguraines daļa daļēji pārveidota ledus laikmeta beigu posmā un pēcleduslaikmeta sākumā, kad galvenokārt veidojās un attīstījās izteiksmīgās gravas. Šo erozijas formu sazarotie augšgali, kā arī sānzari, ievirzoties ieplakās starp pauguriem, jau tā visai šķēršļoto reljefu padara vēl komplicētāku. Sengravu pārveidotā Piegaujas pauguraines daļa aptuveni 1km platas joslas veidā izsekojama paralēli senielejas kreisajam pamatkrastam, sākot no Siļķupītes ietekas rajona virzienā uz ziemeļiem.

Gaujas senieleja ir viens no izteiksmīgākajiem reljefa veidojumiem Cēsu apkārtnē. Patreizējā redzamā ieleja atbilst daudz vecākam (iespējams pirmskvartāra) ielejveida iegrauzumam devona iežos, ko daļēji aizpilda kvartāra (pleistocēna-ledus laikmeta) nogulumi, kas veidojušies ledāja un tā kušanas ūdeņu ģeoloģiskajā darbībā.

Senielejas nogāzes ir stāvas, sengravu izrobotas, vietām izveidojušies pamatkrasta palikšņi. Relatīvi augstāka ir kreisā pamatkrasta nogāze Cēsu plato zonā. Izvērstā sengravu tīkla dēļ tikai vietām saglabājušies šauri un īsi pašu vecāko terasu (Va, IV) fragmenti. No tām hipsometriski augstāk (ap 48-50m vjl.) sastopama Va virspalu terase, bet IV terases fragmenti atrodas 40-42m augstumā vjl. Abas minētās terases ir cokola tipa, ar plānu 0,5-2m smilšainu alūviju un veidojušās ledus laikmeta beigu posmā, atkāpjoties pēdējā apledojuma ledājam.

Nedaudz labāk ielejā izsekojama trešā (III) virspalu terase, kas veidojusies erozijas-akumulācijas procesu darbībā, Gaujai ieplūstot Baltijas ledus ezera otrās stādijas (Bgl II) baseinā. Šī akumulatīvā tipa terase (galvenokārt smilšainā alūvija biezums pārsniedz 10m) vietām vērojama līdz 200m platu fragmentu formā (īpaši labi tajās vietās, kur tiem pieslēdzas sengravu iznesu koni). Terases virsa parasti ir līdzena, nedaudz slīpa upes virzienā, virsas augstums Cēsu apkārtnē ap 37,5-39m vjl.

Ielejā līdzīgi izvietojusies arī otrā (II) virspalu terase, kas veidojusies Gaujai ieplūstot Baltijas ledus ezera pēdējās stādijas (BglIIIb) baseinā. Terase pieder cokola tipam (smilšainā alūvija biezums 3-5m), visbiežāk iegrauzta smilšakmeņos, tās labāk saglabājušies fragmenti mēdz būt 70-150m plati, bet garumā sasniedz 450-500m. Virsa parasti ir līdzena, vietām ar nelielu slīpumu upes virzienā, augstums Cēsu apkārtnē ap 34-35m vjl.

Vislielāko platību senielejā aizņem akumulatīvā pirmā (I) virspalu terase, kas izsekojama gan kā patstāvīga josla abpus Gaujai, gan sastopama palikšņu formā palienes masīvā. Tās platums vietām sasniedz 500m, absolūtais augstums maksimāli 28,5-29m vjl., bet galvenokārt smilšainā alūvija biezums pārsniedz 10m. Terases virsa mēdz būt nelīdzena, to izrobo daudzās vecupju gultnes, kurās dažkārt vēl atrodas ezeri. Atšķirībā no vecākajām, I virspalu terase veidojusies pēcleduslaikmetā, galvenokārt tajā laikā, kad Gauja ieplūda kādreizējā Litorīnas jūrā.

Senielejas redzamajā, morfoloģiski izsekojamajā daļā, zemāko līmeni aizņem meandrējošā Gaujas gultne, kurā mijas iedzelmes (dziļākās vietas meandru virsotnēs) un šķēršņi (seklākās smilšainās un granšainās zonas starp iedzelmēm). Upes platums vasaras mazūdens periodā vidēji apmēram 100m, vislielākais dziļums pastāvīgajās iedzelmēs 3-6 m, bet šķēršņu zonā 1-2 m. Vislielākie pārkārtojumi gultnes reljefā notiek pavasara palu laikā.

Abpus upes gultnei izvietojas segmenta tipa paliene, kuras augstums mainās no1-1,5 m piegultnes sēres joslā un jaunākajās, aktīvi augošajās daļās, līdz 4-4,5m vecāko ģenerāciju segmentos, kuriem raksturīga līdzena virsa. Palienes absolūtais augstums nepārsniedz 25,5-27m. Līdztekus dažāda augstuma palienes segmentiem, tās virsā skaidri izdalās pazeminājumi ar vecupju gultnēm, no kurām daļa jau ir aizpildīta ar nogulumiem, bet citos atrodas vecupju ezeri. Palienes ģeoloģiskajā uzbūvē dominē smilts materiāls, ar smalkākajām, putekļainajām frakcijām virsējā daļā un rupjgraudaināku, granšainu sastāvu, vietām ar sīku oļu klātbūtni dziļāk par 2,5-3m.

Gaujas gultnes raksturs un darbības intensitāte ir atkarīga no upes hidroloģiskā režīma, ko zināmā mērā atspoguļo ūdens līmeņa svārstības. Pēc Cēsu hidroposteņa datiem, kas ietver daudzgadīgu (1919.-1943.g. un pēc 1950.g.) novērojumu rindu, Gaujas ūdens līmeņa izmaiņas raksturo sekojoši vidējie lielumi (skaitļi doti attiecībā pret Cēsu hidroposteņa nulles atzīmi +21,68 m vjl.):

  1. Gada augstākais līmenis ir 25,13 m vjl., iestājas I. aprīlī
  2. Vasaras zemākais līmenis ir 22,13 m vjl. iestājas 6. jūlijā
  3. Zemākais līmenis ziemā ir 22,47 m vjl., iestājas 13. decembrī.

Ūdens daudzums Gaujā ir cieši saistīts ar nokrišņu gada gaitu, maksimālie caurteces apjomi un augstākie palu līmeņi sakrīt ar sniega kušanu pavasaros. Otrais caurplūdes un līmeņu maksimums atbilst rudens periodam. Krass ūdens līmeņa kāpums Gaujā iespējams pēc spēcīgām lietus gāzēm arī vasaras mazūdens periodā.

Gaujā Cēsu apkārtnē no kreisā krasta ieplūst arī sīkas upītes un strauti, kuriem diezgan būtisku daļu no ūdens apjoma sastāda pazemes ūdeņu pieplūde. Neraugoties uz to, pēc novērojumiem 80.-tajos gados, šo pieteku ūdeņi bijuši stipri piesārņoti. Sniega kušanas un lielu lietusgāžu laikā ūdeņi plūst arī pa visām lielajām sengravām, kas parastos apstākļos mēdz būt sausas.

 




© Cēsu novada pašvaldība, Bērzaines iela 5, Cēsis, Cēsu novads, LV-4101, tālrunis 64161800, fax 64161801, e-pasts: iac@dome.cesis.lv. izstrādāts: evolution.lv